POLITOLOĂIJA

dabiski, trūka izdomātā «iespējamā nozieguma» konsekvences. Totalitārisma galvenais
pieĦēmums, ka viss ir iespējams, pakāpeniski noved pie absurdām un briesmīgām sekām -
ikviens noziegums, ko vadoĦi izdomājuši, ir jāsoda neatkarīgi no tā, vai tas ir vai nav izdarīts.
«Iespējamie noziegumi», tāpat kā «objektīvie ienaidnieki», protams, nav policijas kompetencē,
tātad policija arī nevar tos izgudrot, atklāt vai izprovocēt. Arī šai jomā slepenie dienesti ir pilnīgi
atkarīgi no politiskajiem vadītājiem. ViĦu neatkarība kā valstij valstī ir zudusi.
Tikai vienā aspektā totalitārā slepenpolicija joprojām ir līdzīga netotalitāro valstu slepenajiem
dienestiem. Slepenpolicija tradicionāli - kopš Fušē laikiem — gūst labumu no saviem upuriem
un pat papildina valsts budžetu no apšaubāmiem ienākumu avotiem, kĜūstot par līdzdalībniekiem
tajās darbības sfērās, pret kurām tai būtu jācīnās, — azartspēlēs un prostitūcijā. 253 Šīs nelegālās
pašfinansēšanās metodes — no draudzīgiem kukuĜiem līdz atklātai šantāžai - bija svarīgs faktors,
atbrīvojot slepenpoliciju no valsts amatpersonu pārraudzības un nostiprinot tās pozīcijas kā
valstij valstī. Interesanti, ka policijas finansēšana uz viĦu upuru rēėina ir pārdzīvojusi visas
pārmaiĦas. Padomju Krievijā NKVD bija gandrīz pilnībā atkarīga no vergu darba, no kura tiešām
nebija cita labuma un mērėa kā milzīgā slepenpolicijas aparāta finansēšana. 254
Himlers savu SS karaspēku, kas bija nacistu slepenpolicijas darbinieki, vispirms finansēja no
ebrejiem konfiscētajiem īpašumiem, vēlāk viĦš noslēdza līgumu ar lauksaimniecības ministru
Darrē un saĦēma vairākus simtus miljonu marku no tā, ko ik gadus nopelnīja Darrē, lēti
iepirkdams lauksaimniecības preces ārzemēs un pārdodams tās par fiksētām cenām Vācijā. 255 Šis
ienākumu avots, protams, izslīka kara laikā. Alberts Špērs, Todta pēctecis un lielākais
darbaspēka izmantotājs Vācijā, 1942. gadā ierosināja Himleram noslēgt līdzīgu līgumu - ja
Himlers atteiktos no pārraudzības pār spaidu darbos ievestajiem ārzemniekiem, kuru darbs bija
neproduktīvs, Spēra organizācija maksātu SS vajadzībām noteiktus procentus no ienākumiem. 256
Šos daudzmaz regulāros ienākumus Himlers papildināja, liekot lietā vecās labās finanšu krīžu
laika šantāžas metodes. Teritorijās, kur bija dislocēti esesieši, viĦi izveidoja «SS draugu
biedrības», kurām «brīvprātīgi» vajadzēja maksāt noteiktu naudas summu šo esesiešu
vajadzībām. 257 Jāpiemin, ka savās finansiālajās operācijās nacistu slepenpolicija neizmantoja tā
kā nav iespējams izzināt otra cilvēka domas un spīdzināšana, lai to panāktu, ir tikai izmisuma
solis un veltīgs mēăinājums panākt neiespējamo, aizdomas nav iespējams mazināt, jo ne
sabiedrībā pieĦemtās vērtības, ne paša indivīda intereses nepastāv kā sociālas realitātes (atšėirībā
no psiholoăijas). Totalitārās valstīs savstarpējs aizdomīgums dominē visās sociālajās attiecībās,
un tas rada vispārēju baiĜu gaisotni pat ārpus slepenpolicijas darbības lauka.
Totalitāros režīmos provokācija, kas agrāk bija slepenpolicijas aăentu metode, kĜūst par
metodi arī kaimiĦu attiecībās, un to tīši vai netīši izmanto ikviens. Jo ikviens var neviĜus kĜūt par
aăentu un provokatoru attiecībā pret jebkuru citu, ja draudzīgā sarunā izteiktas «bīstamas
domas» (vai domas, kas kĜuvušas par «bīstamām») var tapt zināmas attiecīgām iestādēm.
Iedzīvotāju līdzsadarbošanās politisko oponentu denuncēšanā ir notikusi arī agrāk, bet totalitārās
valstīs tā ir tik labi noorganizēta, ka speciālistu darbība šai jomā ir kĜuvusi gandrīz vai lieka.
Sistēmā, kur notiek pastāvīga izspiegošana, kur ikviens var būt policijas aăents un vienlaikus
katrs jūt, ka tiek nepārtraukti novērots, kur karjera ir ārkārtīgi nedroša, kur visnegaidītākie
kāpumi un kritumi ir ikdienišėa parādība, - šādā sistēmā katrs vārds kĜūst apšaubāms un var tikt
dažādi interpretēts.
Vistipiskākais piemērs tam, kā totalitārā sistēma pārĦem slepenpolicijas metodes un normas,
ir cilvēka karjera. Dubultaăents netotalitārajos režīmos cītīgi kalpoja politiėu mērėiem un savam
priekšniekam. ViĦš loloja divējādas vēlmes - izvirzīties gan politiskajā partijā, gan maizes darbā.
Lai to panāktu, bija jāapgūst tikai dažas metodes, kādas normālā sabiedrībā sīkajam ierēdnītim
varētu rādīties tikai slepenos sapĦos: izmantodams sakarus ar policiju, viĦš var samazināt savu
sāncenšu un priekšnieku skaitu partijā, bet, izmantodams sakarus ar revolucionāriem, var atbrīvoties
no sava priekšnieka policijā. Ja salīdzina karjeras iespējas šodienas Krievijas sabiedrībā,
253 Slepenpolicijas darbības kriminālās metodes, protams, nav tikai Francijas monopols. Piemēram, Austrijā Marijas Terēzes valdīšanas laikā policijas
priekšnieks Kaunies policijā nodarbināja tā sauktos «šėīstības komisārus», kas pārtika no šantāžas. Sk. Moritz Bermann. Maria Theresia und
Kaiser Joseph II. Vienna-Leipzig, 1881. Atsauksme uz Robertu Piku.
254 Ir pilnīgi skaidrs, ka milzīgo policijas aparātu uzturēja vergu darbs; pārsteidzoši, ka policijas budžetam ar to vien nepietika. Citētajā darbā
Kravčenko min īpašās nodevas, ko NKVD uzlika vajātajiem pilsoĦiem, kuriem atĜāva dzīvot un strādāt brīvībā.
255 Sk. Fritz Thussen. I Paid Hitler. London, 1941.
256 Sk. Nazi Conspiracy, I, 916.-917. 1pp. - SS ekonomiskā darbība bija saistīta ar ekonomikas un valsts pārvaldes iestādēm. Valsts Finanšu un
ienākumu pārvaldei SS savus finansiālos līdzekĜus deklarēja kā «partijas īpašumu, kas paredzēts speciālo uzdevumu veikšanai» (1943. gada 5. maija
vēstule, citēts pēc M. Wolfion. Uebersicht der Gliederung verbrecherischer Nazi Organisationen. Omgus, 1947, decembris).
257 Sk. Kohn-Bramstedt, op. rit., 122. Ipp. - Šantāžas motīvs ir skaidri nojaušams, Ħemot vērā to, ka šādā veidā vietējās SS vienības organizēja
līdzekĜu ieguvi dislokācijas vietās. Sk. Der Weg der SS, izd. SS-Hauptamt-Schulungsamt (bez datuma), 14. Ipp.
104