POLITOLOĂIJA

projektus. Kopš tā laika modernais advokāts un modernā demokrātija veido vienotu veselumu,
turklāt advokāti mūsu nozīmē, t.i., kā patstāvīga kārta, eksistē tikai Rietumos, sākot ar
viduslaikiem, kad tie no formālistiskā ăermāniskā procesa «aizrunātājiem» procesa racionalizācijas
ietekmē attīstījās par advokātiem.
Advokātu nozīmīgums Rietumu politikā līdz ar partiju parādīšanos nav nekas nejaušs. Partiju
politiskais uzĦēmums tieši ari nozīmē interešu uzĦēmumu - drīz redzēsim, ko tas nozīmē. Un
efektīvi vadīt interesentu lietu ari ir skoloto advokātu amats. Šajā ziĦā - to mums var mācīt
ienaidnieku propagandas pārākums - viĦš ir pārāks par jebkuru «ierēdni». Protams, viĦš var
sekmīgi, proti, tehniski «labi», vadīt loăiski vāji argumentētu un šajā ziĦā «sliktu» lietu. Taču
veiksmīgi, t.i., «labi», viĦš vada ari lietu, kas balstīta uz «spēcīgiem» argumentiem, proti, «labu»
lietu. Turpretim ierēdnis kā politiėis pārāk bieži ar tehniski «slikto» vadību padara šajā nozīmē
«labo» lietu par «sliktu» - tas mums ir bijis jāpiedzīvo. Jo tagadējo politiku ārkārtīgi lielā mērā
sabiedribā īsteno ar izteiktu vai uzrakstītu vārdu palīdzību. Atsvērt to ietekmi ir vistiešākais
advokāta, nevis speciālista ierēdĦa uzdevums, kurš nav nekāds demagogs un kuram saskaĦā ar
viĦa mērėi tādam nav jābūt, un, ja ari viĦš tiecas par tādu kĜūt, viĦš kĜūst par Ĝoti sliktu
demagogu.
Īsts ierēdnis - tam ir izšėiriga nozīme mūsu iepriekšējā režīma novērtēšanā - saskaĦā ar viĦa
profesiju nedrīkst nodarboties ar politiku, viĦam «jāpārvalda», un pirmām kārtām jau
nepartejiski; tas, vismaz oficiāli, attiecas ari uz tā sauktajiem «politiskajiem» pārvaldes
ierēdĦiem, ja vien netiek apšaubīts «valsts saprāts», t.i., valdošās kārtības dzīvīgās intereses.
ViĦam savs amats jāpilda sine ira et studio, «bez dusmām un aizspriedumiem». ViĦam nav
jādara tieši tas, kas vienmēr un noteikti jādara politiėim, vadonim un viĦa sekotājiem, proti,
jācīnās. Jo kādas partijas pieĦemšana, cīĦa, kaisle - ira et studium - ir politiėa elements. Un
pirmām kārtām jau politiskā vadoĦa. ViĦa rīcība pakĜaujas citam atbildības principam, kas
pilnīgi pretējs ierēdĦa atbildībai. IerēdĦa gods ir spēja izpildīt augstākstāvošas iestādes izdoto
pavēli, pat ja viĦam tā šėiet nepareiza, izpildīt to uz pavēlošā atbildību tik godprātīgi un precīzi,
it kā tā atbilstu viĦa paša pārliecībai; bez šīs augstākā mērā tikumiskās disciplīnas un
pašaizliedzības viss aparāts sabruktu. Turpretim politiska vadoĦa, proti, vadoša valstsvīra gods ir
izteikta /^atbildība par to, ko viĦš dara, ko viĦš nevar un nedrīkst noraidīt vai novelt no sevis.
Tieši tikumiski augsti stāvošas ierēdĦu natūras ir pirmām kārtām jau vārda politiskajā nozīmē
sliktas, bezatbildīgas, un šajā nozīmē - tikumiski zemi stāvoši politiėi, tieši tādi, kādi diemžēl
mums vienmēr ir bijuši vadošajos posteĦos; to mēs saucam par «ierēdĦu kundzību», un uz mūsu
ierēdniecības godu nekrīt ne vismazākais traipiĦš, ja, vērtējot no politiskā, panākuma viedokĜa,
atsedzam šīs sistēmas aplamību. Taču atgriezīsimies vēlreiz pie politisko figūru tipiem.
Rietumos kopš konstitucionālās valsts rašanās, bet pilnā mērā -kopš demokrātijas
izveidošanās vadošā politiėa tips ir «demagogs». Vārda nepatīkamās pieskaĦas dēĜ mēs
nedrīkstam aizmirst, ka pirmais, uz ko attiecās šis vārds, bija nevis Kleons, bet gan Perikls 20 . Bez
amata vai arī vienīgajā ievēlamajā amatā pretstatā pārējiem antīkās demokrātijas amatiem, kuros
iecēla ar lozēšanas palīdzību, proti, galvenā stratēga amatā viĦš vadīja Atēnu dēmosa suverēno
eklesiju. Modernā demagoăija arī izmanto runu, un kvantitatīvi pat daudz lielākos apmēros, ja
Ħem vērā vēlēšanu runas, ko notur modernais kandidāts. Taču daudz iespaidīgāk tiek izmantots
drukātais vārds. Patlaban vissvarīgākais šīs sugas reprezentants ir politisks publicists un pirmām
kārtām jau žurnālists. Šī priekšlasījuma ietvaros ir gandrīz vai neiespējami pat ieskicēt modernās
politiskās žurnālistikas socioloăiju, katrā ziĦā tā ir patstāvīga nodaĜa. Pavisam nedaudz tas
noteikti attiecas uz mūsu priekšlasījumu. Žurnālistam ir tāds pats liktenis kā visiem demagogiem
un - vismaz kontinentā un pretstatā stāvoklim Anglijā un starp citu arī iepriekšējā laika Prūsijā -
arī advokātiem (un māksliniekiem): viĦš nepakĜaujas striktai sociālai klasifikācijai. ViĦš pieder
pie sava veida pāriju kastas, kas «sabiedrībā» vienmēr tiek vērtēts pēc ētiski viszemāk
stāvošajiem reprezentantiem. Tāpēc vispārpieĦemti ir visdīvainākie priekšstati par žurnālistiem
un viĦu darbu. Ne visi saprot, ka patiesi labam sasniegumam žurnālistikā ir nepieciešams tikpat
daudz «gara», cik jebkurā zinātniskā darbā - pirmām kārtām jau tāpēc, ka jārada tūdaĜ pat, pēc
komandas, turklāt tam tūdaĜ pat jāiedarbojas, kaut ari radīšanas apstākĜi ir pilnīgi citi. Gandrīz
139