POLITOLOĂIJA

Vientulība nav vienatne. Vienatnei nepieciešams, lai cilvēks būtu viens, turpretī vientulība
visspilgtāk izpaužas citu sabiedrībā. Ja neĦem vērā dažas nejaušas piezīmes - parasti izteiktas
paradoksa noskaĦā, kā, piemēram, Katona formulējums (Cicerona atstāstījumā, sk. De Re
Publica, I, 17): numquam minus solum esse quam cum solus esset — «nekad viĦš nebija mazāk
vientuĜš kā vienatnē» -, šėiet, ka pirmais, kas norādījis uz atšėirību starp vientulību un vienatni,
ir grieėu izcelsmes filozofs, atbrīvotais vergs Epiktets. ViĦa atklājums savā ziĦā bija nejaušs, jo
viĦš īpaši neinteresējās ne par vientulību, ne vienatni, viĦu interesēja cilvēka stāvoklis vienatnē
(monos) absolūtas neatkarības nozīmē. Pēc Epikteta domām (Dissertationes, 3. gfām., 13. nod.),
vientuĜais cilvēks (eremos) atklāj, ka viĦam apkārt ir citi cilvēki, ar kuriem viĦš nevar nodibināt
kontaktu vai kuri pret viĦu pauž naidīgumu. Cilvēks vienatnē, gluži pretēji, ir viens un tāpēc «var
būt kopā pats ar sevi», jo cilvēkiem piemīt spēja «sarunāties ar sevi». Citiem vārdiem sakot,
vienatnē es esmu «viens pats», kopā ar sevi pašu, tādējādi -divi vienā, turpretī vientulībā es
patiesībā esmu viens, ko citi pametuši. Stingri Ħemot, visa domāšana notiek vienatnē un ir
dialogs pašam ar sevi; bet šis «divi vienā» dialogs nezaudē kontaktu ar manu līdzcilvēku pasauli,
jo viĦi ir pārstāvēti tai manī pašā, ar ko es esmu uzsācis domāšanas dialogu. Vienatnes jautājums
ir tāds, ka diviem vienā nepieciešami citi, lai atkal kĜūtu par vienu: vienu nemainīgu indivīdu,
kura identitāti nevar sajaukt ar citu. Savas identitātes apliecināšanā es esmu pilnīgi atkarīgs no
citiem cilvēkiem. Cilvēkiem vienatnē sabiedrība ir tā žēlastība, kas viĦus padara atkal par
«veseliem», atpestī viĦus no domāšanas dialoga, kam raksturīga divdomība, atjauno identitāti,
kura liek viĦiem runāt nemainīgas personas vienīgajā balsī.
Vienatne var kĜūt par vientulību. Tas notiek, kad vienatnē mani pamet mans paša es. Cilvēki
vienatnē vienmēr ir apdraudēti, viĦi var kĜūt vientuĜi, kad vairs nevar rast kompensējošo
sabiedrības žēlastību, kas atpestī viĦus no divdabības, divdomības un šaubām. Vēsturiski, šėiet,
šie draudi kĜuva pietiekami lieli, lai tos varētu pamanīt un fiksēt vēsturē tikai 19. gadsimtā. Tas
tapa skaidrs, kad filozofi, kam vienatne ir dzīvesveids un darba apstākĜi, vairs neapmierinājās ar
faktu, ka «filozofija ir domāta tikai nedaudziem», un sāka apgalvot, ka neviens viĦus
«nesaprotot». Raksturīga šai ziĦā ir anekdote, ko uz nāves gultas it kā stāstījis Hēgelis un ko
diezin vai būtu varējis stāstīt kāds izcils filozofs pirms viĦa: «Mani nav sapratis neviens cits kā
tikai viens; un ari viĦš mani pārprata.» No otras puses, vienmēr pastāv iespēja, ka vientuĜš
cilvēks atrod pats sevi un uzsāk domāšanas dialogu ar sevi. Tas acīmredzot notika ar Nīči, kad
viĦš iecerēja «Zaratustru». Divos dzejoĜos («Sils Maria», «Aus hohen Bergen») viĦš stāsta par
tukšajām cerībām un vientuĜā cilvēka ilgajām gaidām, līdz pēkšĦi «um Mittag war's, da wurde
Eins zu Zwei [..] I Nun feiern wir, vereinten Siegs gewiss, Idas Fest der Feste; I Freund
Zarathustra kam, der Gast der Gäste!» («Bij' pusdienlaiks, kad viens par diviem tapa [..] Par
kopīgo uzvaru mēs esam droši un sarīkojam dzīru dzīres; [..] draugs Zaratustra, viesu viesis,
ieradies»).
Vientulību nepanesamu dara paša es zaudējums, ko apjauš vienatnē, bet savu identitāti var
apliecināt tikai paĜāvīgā un uzticības cienīgā cilvēku sabiedrībā. Šādā situācijā cilvēks zaudē
uzticību sev kā domāšanas partnerim un elementāru paĜāvību pasaulei, kas ir nepieciešams
priekšnoteikums jebkādas pieredzes gūšanai. Pats un pasaule, spēja domāt un gūt pieredzi tiek
zaudēti vienlaicīgi.
Vienīgā cilvēka prāta spēja, kuras funkcionēšanai nav nepieciešams ne paša es, ne kāds cits,
ne arī pasaule un kura ir neatkarīga no pieredzes, ir loăiskās spriešanas spēja, kuras
priekšnoteikums ir viss acīm redzamais, kas neprasa pierādījumus. Neapstrīdamu faktu
elementāro likumību, vispārzināmo patiesību, ka divreiz divi ir četri, nav iespējams sagrozīt pat
absolūtas vientulības apstākĜos. Tā ir vienīgā «patiesība», uz ko var paĜauties cilvēki, ja viĦi ir
zaudējuši savstarpējo garantiju, veselo saprātu, kas cilvēkiem nepieciešams, lai gūtu pieredzi,
dzīvotu un rastu savu ceĜu kopējā pasaulē. Taču šī «patiesība» ir tukša vai drīzāk nemaz nav
patiesība, jo tā itin neko neatklāj. (Konsekvences pielīdzināšana patiesībai, kā to dara daži mūsdienu
loăiėi, nozīmē patiesības eksistences noliegšanu.) Tāpēc vientulības apstākĜos acīm
redzamais nav vairs tikai intelekta līdzeklis, tas kĜūst produktīvs, attīsta pats savu «domas»
virzienu. Uz to, ka domāšanas procesiem, ko raksturo stingri pašsaprotams loăiskums, no kura
acīmredzot nav iespējams izvairīties, ir zināma saistība ar vientulību, norādījis jau Luters (viĦam
bija milzīga pieredze vienatnes un vientulības jautājumos, un viĦš reiz pat atĜāvās sacīt, ka
«Dievam ir jābūt, jo cilvēkam nepieciešams kāds, uz ko var paĜauties») mazpazīstamā izteikumā
par Bībeles frāzi «nav labi, ka cilvēkam jābūt vientuĜam». VientuĜš cilvēks, kā teicis Luters,
128