POLITOLOĂIJA

nozīmes tāpēc, ka steidzas un ka valoda viĦam ir piedāvājusi šādu darījuma paketi: gluži pretēji,
apvienotās nozīmes viĦam veido vienotu un nedalāmu semantisko kontekstu.
Jebkurš daudzjoslu valodas lietojums var kalpot diviem, trim vai jebkuram mērėu un kritēriju
skaitam. Nav nekāda pamata pieĦemt, ka kāds skaitlis ir īpašs vai privileăēts vai ka šis pats
skaitlis būs atrodams visās valodas sfērās. Mēs īpaši pievērsīsimies duālā mērėa modelim, bet
tikai tāpēc, ka jebkuri daudzjoslainības radītie būtiskie sarežăījumi ir jau atrodami duālā mērėa
modelī, jebkuras pakāpes: bet nevis tāpēc, ka dualitāte būtu kaut kādā veidā privileăēta vai
tipiska. Dažās jaunākajās antropoloăijas teorijās ir rodama binārā mistifikācija, bet tas nekādā
mērā neparādās šajā diskusijā. Šī divdaĜīgā modeĜa relatīvā vienkāršība ir tikai izklāsta palīgs.
Dualitāte nav privileăēta, bet tā piedāvā vienkāršāko plurālisma problēmas izskatīšanas veidu.
Ja atzīstam, ka dotais vārdiskais izteikums kalpo diviem mērėiem, tad tā lietošana noteiktā
sabiedrībā būs aprakstāma tikai, izmantojot vismaz divdimensionālu diagrammu. Bet sāksim ar
viendimensionālo:
Līst
Frāze, kas būtu naivi iztulkojama kā "līst", līdztekus vienā dimensijā var būt "referenciāla".
Ta ir savienota, "operacionalizēta", saistīta ar neatkarīgu realitāti, proti, lietu. Šī frāze iegūst
augstu vērtējumu (tulkota kā "patiesība"), ja tik tiešām līst, un zemu vērtējumu (noliegums), ja tā
nav, un var tikt vērtēta kā uz robežas esoša vai neviennozīmīga, ja arī laiks ir neskaidrs.
Bet tajā pašā laikā šī frāze cilts kontekstā var arī piederēt rituālam, būt vairāk saistīta nevis ar
dabu, bet ar sociālo situāciju. Kā tāda tā var izpelnīties augstāku atzinību, ja virspriesteris vai
ciemata šamanis ir teicis to pašu, zemāku vērtējumu, ja noliedzis, un vērtējums tiks atlikts, ja
viĦš klusējis. PieĦemot kāda sabiedrības locekĜa vērtējumu, viĦš norāda uz savu atbilstību un
identificēšanos ar savas paša sabiedrības autoritārajām struktūrām; viĦš nostiprina (vai, protams,
noliedz, arī tas ir iespējams) sabiedrisko iekārtu.
Virspriesteris saka:
Līst V
Virspriesteris klusē ?
Virspriesteris saka:
Nelīst X
Te tiek apšaubīts maldīgais pieĦēmums, ka runātājam pašam ir jāizšėir šīs divas darbības:
atsauce uz dabu un lojalitātes izrādīšana sabiedriskajai iekārtai - pieĦēmums, ka to nodalīšana jau
ir lietu dabā vai arī runas un domu dabā. Tā nav. Gluži pretēji - referenciālās objektivitātes
gaisotne, iespējams, pasvītro atbalstu virspriesterim; un savukārt transcendenta apliecinājuma
gaisotne, iespējams, var vīties cauri dabiskās lietu kārtības atzinumam. Kāpēc tie būtu
nošėirami? Kāpēc tie nevarētu viens otru pastiprināt?
Mērėu saplūšana ir daudz ierastāka un savā ziĦā pat dabiskāka nekā to kārtīga nošėiršana.
Izteikuma saplūdusī, daudzmērėu loma šajā konkrētajā sabiedriskajā vidē ir tā "jēga". Cilvēks,
par kuru runājam, nedomā, ka viĦš vienlaicīgi nodarbojas ar meteoroloăiju un politiku, izteic
spriedumu par laiku un uzsver savu piederību kopienai. Tie abi ir saplūduši. Tas piešėir viĦa
politikai dabas aizstāvības un meteoroloăijai - sabiedriskas sankcijas. Šādu dzīvi attiecīgajā
runas kopienā dzīvo šis izteikums, un neko citu tas nepazīst. Pievērsīsimies šā izteikuma īstā
daudzveidīgā lietojuma matricei:
Līst Neskaidrs Nelīst
Priesteris saka "jā" V V
konflikts
Priesteris klusē V APSTIPRINĀŠANA X
Priesteris saka "nē" konflikts X X
Referenciālisti, kā viĦus varētu dēvēt, uzspieduši šo valodas referenciālo lietojumu kā
primāro un izejošo "cilvēkam pirms darba dalīšanas". ViĦi otro pakāpi (kad priesteris klusē),
aplūkotu izolēti, uzskatījuši par tādu, kas atklāj izteikuma "patieso nozīmi". Pārējais ir sava veida
sabiedriskās sanesas. Sastopoties ar lietojumu, kas nonāca pretrunā ar faktiem (divi "konflikta"
laukumi pirmajā un trešajā pakāpē), viĦiem vai nu nācās pārmest pirmatnējam cilvēkam
neloăiskumu - ja viĦš pakĜāvās priesterim, nevis dabai -, vai arī teikt, ka šajos gadījumos tiekot
170