POLITOLOĂIJA

ārējo, netotalitāro pasauli. Vadonis duālajā valsts vadītāja un partijas vadītāja stāvoklī savā
personā turklāt apvieno galēju karojošu cietsirdību un normālu rīcību, kas izraisa uzticību.
Viena no svarīgākajām atšėirībām starp totalitāru kustību un totalitāru valsti ir tā, ka
totalitārais diktators var piekopt totalitāro melošanas mākslu un viĦam tā jāpiekopj konsekventāk
un lielākā mērogā nekā kustības vadonim. DaĜēji tās ir līdzskrējēju rindu pieauguma sekas, daĜēji
tā notiek tāpēc, ka nepatīkami valstsvīra paziĦojumi nav tik viegli atsaucami kā demagoăiska
partijas vadītāja izteikumi. Šai nolūkā Hitlers nolēma bez jebkādiem apkārtceĜiem atkāpties
vecmodīgajā nacionālismā, ko pirms nākšanas pie varas pats bija daudzkārt nosodījis;
uzdodamies par niknu nacionālistu, apgalvodams, ka nacionālsociālisms nav «eksportprece»,
viĦš vienlīdz nomierināja kā vāciešus, tā nevāciešus un netieši norādīja, ka nacistu godkāre tiks
apmierināta, kad būs izpildītas nacionālistiskās Vācijas ārpolitikas tradicionālās prasības -
atdotas pēc VersaĜas līgumiem atĦemtās teritorijas, Austrijas Anschluss, anektētas vāciski
runājošās Bohēmijas daĜas. StaĜins līdzīgi Ħēma vērā gan Krievijas sabiedrisko domu, gan
nekrievu pasauli, kad izgudroja savu teoriju par «sociālismu vienā valstī» un atbildību par
pasaules revolūciju uzvēla Trockim.228
Sistemātiski meli visai pasaulei var tikt droši pausti vienīgi totalitāras varas apstākĜos, kad
ikdienas dzīves neīstums propagandu dara gandrīz nevajadzīgu. Posmā pirms varas iegūšanas
kustības nekad nevar tādā pašā mērā atĜauties savu īsto mērėu slēpšanu - tie galu galā domāti
masu organizāciju iedvesmošanai. Taču, ja ir radusies iespēja iznīcināt ebrejus kā blaktis, proti,
ar indīgu gāzi, nav vairs nepieciešams izplatīt uzskatu, ka ebreji ir blaktis; ja ir dota vara veselai
nācijai mācīt Krievijas revolūcijas vēsturi, nepieminot Trocka vārdu, nav vajadzīga nekāda
turpmāka propaganda pret Trocki. Tomēr šo metožu izmantošana ideoloăisko mērėu īstenošanā
«sagaidāma» vienīgi no tiem, kuri ir «ideoloăiski nelokāmi» - vienalga, vai viĦi šo nelokāmību
ieguvuši Kominternes skolās vai īpašos nacistu ideoloăiskās apstrādes centros - pat tad, ja šie
mērėi joprojām tiek cildināti. Šādos gadījumos vienmēr izrādās, ka tie, kuri ir tikai līdzjutēji,
nekad neaptver notiekošo. ' Tādējādi rodas paradokss, ka «slepena biedrība gaišā dienas laikā»
pēc rakstura un darbības metodēm vissazvērnieciskākā ir tad, kad tā tiek pieĦemta par pilntiesīgu
dalībnieci nāciju saimē, kuras atzīst savstarpējās tiesības. Ir tikai loăiski, ka Hitlers pirms varas
sagrābšanas pretojās jebkuriem mēăinājumiem organizēt partiju un pat elites struktūras uz
konspiratīva pamata; tomēr pēc 1933. gada viĦš it dedzīgi vēlējās sniegt palīdzību SS pārveidošanā
par kaut ko līdzīgu slepenai biedrībai. 229 Līdzīgā kārtā Maskavas vadītās komunistu partijas
krasā pretstatā savām priekštecēm izrāda dīvainu tieksmi izraudzīties konspirācijas apstākĜus pat
tur, kur iespējama pilnīga legalitāte. 230 Jo skaidrāk redzama totalitārisma vara, jo slepenāki kĜūst
tās patiesie mērėi. Lai uzzinātu Hitlera valdīšanas galamērėus Vācijā, paĜauties uz viĦa
propagandas runām un Mein Kampf bija daudz gudrāk nekā uz Trešā reiha kanclera retoriku;
tāpat kā būtu bijis gudrāk neuzticēties StaĜina vārdiem par «sociālismu vienā valstī», jo tie bija
izgudroti, lai īstenotu nodomu sagrābt varu pēc ěeĦina nāves, un nopietnāk uztvert viĦa atkārtoti
pausto naidu pret demokrātiskajām valstīm. Totalitārie diktatori ir pierādījuši, ka viĦi pat pārāk
labi apzinājās pašu tēlotā normālā stāvokĜa draudīgumu; tas ir, patiesi nacionālistiskas politikas
draudu vai draudu par sociālisma uzcelšanu vienā zemē. ViĦi to cenšas pārvarēt ar pastāvīgām
un konsekventām pretrunām starp nomierinošiem vārdiem un valdīšanas realitāti, apzināti
attīstīdami metodi, kā vienmēr rīkoties pretēji teiktajam. 231 Šo līdzsvara mākslu, kura prasa lielāku
izveicību nekā parasta diplomātijas rutīna, StaĜins bija attīstījis līdz tādai pakāpei, ka
mērenību ārpolitikā vai Kominternes politiskā līnijā gandrīz vienmēr nemainīgi pavada radikālas
tīrīšanas Krievijas partijā. Tā, protams, nebija tikai sagadīšanās, ka Nacionālās frontes politiku
un samērā liberālās padomju konstitūcijas projekta izstrādi pavadīja Maskavas tiesas prāvas.
Pierādījumi tam, ka totalitārās valdības tiecas iekarot zemeslodi un pakĜaut sev visas
pasaules valstis, ir viegli atrodami nacistu un boĜševiku literatūrā. Tomēr šīs ideoloăiskās
228 Deutscher, op. rit., apraksta StaĜina iespaidīgo «jūtīgumu pret visām psiholoăiskajām zemūdens straumēm [..], par kuru paudēju viĦš uzstājās» (292. lpp.). «Jau
Trocka teorijas nosaukums vien - «permanentā revolūcija» - nogurušai paaudzei izklausījās pēc draudīga brīdinājuma [..] StaĜins ėērās tieši pie riska šausmām un
nedrošības, kuras bija pārĦēmušas daudzus boĜševikus» (291. lpp.).
229 Tas iesākās ar 1934. gada jūlija pavēli, ar kuru SS tika paaugstināta par neatkarīgu organizāciju NSDAP ietvaros, un beidzās ar 1938. gada augusta
pilnīgi slepenu dekrētu, kurā tika paziĦots, ka SS speciālvienības, MiroĦgalvas vienības un Triecienspēki (Verfūgungs-truppen) nepieder ne pie
armijas, ne policijas; MiroĦgalvas vienībām vajadzēja «nokārtot speciālus, būtībā policijas uzdevumus», un Triecienspēki bija «vienīgi manā rīcībā
esošu pastāvīga bruĦota vienība» [Nazi Conspiracy, III, 459). Divi sekojošie dekrēti 1939. gad;t oktobrī un 1940. gada aprīlī iedibināja īpaSu
jurisdikciju vispārīgos jautājumos visiem SS locekĜiem (ibid., II, 184). KopS tā laika uz visām SS ideoloăiskās apstrādes biroja izdotajām broSūrām ir
piezīmes «vienīgi policijas lietoSanai», «nepublicējams», «tikai vadītājiem un tiem, kuriem uzticēta ideoloăiskā izglītošana». Būtu vērts sastādīt
bibliogrāfiju par plašo nacistu ēras laikā iespiesto slepeno literatūru, kurā ietverti daudzi likumdošanas akti. Interesanti piebilst, ka Seit nav nevienas
paSas SA broSūras, un tas varbūt ir vispārliecinošākais pierādījums, ka pēc 1934. gada SA vairs nebija elites struktūra.
230 Sal. Franz Borkenau. «Die neue Komintern». Der Monat, Berlin, 1949, 4. burtn.
231 Piemēri ir pārāk nepārprotami un pārāk lielā skaitā, lai tos citētu. Tomēr So taktiku nevajadzētu identificēt ar milzīgo uzticības un patiesīguma trūkumu, lai gan
tieSi tās visi Hitlera un StaĜina biogrāfi minējusi kā izcilas viĦu rakstura īpašības.
97