POLITOLOĂIJA

ja pie varas nāktu netotalitāra valdība un pat ja viĦiem nedraudētu viĦu bijušie biedri, kuri
viĦiem patiešām arī draudēja. Šajā ziĦā elitāro vienību funkcijas bija pilnīgi pretējas frontes
organizāciju funkcijām: fronte radīja ap kustību cienīguma un uzticamības atmosfēru, bet elitārās
vienības, paplašinot līdzdalības sistēmu, lika katram partijas biedram saprast, ka viĦš uz visiem
laikiem ir pametis normālo pasauli, kas neatzīst slepkavošanu, un ka viĦam būs jāuzĦemas
atbildība par visiem noziegumiem, ko pastrādājusi elite.143 Tas tiek panākts jau pirms varas
iegūšanas, kad līderi sistemātiski pieprasa atbildību par visiem noziegumiem un neatstāj ne
mazākās šaubas, ka tie ir pastrādāti kustības labā.
Šantāžai līdzīgā mākslīga pilsoĦu kara apstākĜu radīšana, kas palīdzēja nacistiem nākt pie
varas, bija acīm redzama priekšrocība nemieru izraisīšanā. Organizēta vardarbība ir
visefektīvākais no iespējamiem kustības aizsargvaĜĦiem, kas no visām pusēm norobežo tās
fiktīvo pasauli, kuras «realitāte» ir pierādīta ar to vien, ka jebkurš kustības loceklis no kustības
pamešanas baidās vairāk, nekā viĦu biedē noziedzīgas līdzdalības sekas, un jūtas drošāk kustības
dalībnieka nekā pretinieka lomā. Šī drošības izjūta, ko rada organizētā vardarbība, ar kuru
kustības elite aizsargā partijas biedrus no apkārtējās pasaules, ir tikpat svarīga organizācijas
fiktīvās pasaules integritātes uzturēšanai, cik bailes no tās izraisītām šausmām. Kustības centrā
kā motors, kas tai liek darboties, ir Vadonis. No elitāriem formējumiem viĦš ir nošėirts ar
slepenu izredzēto biedru loku, kuri ap viĦu rada neizdibināma noslēpuma auru, kas atbilst
vadoĦa «netveramajam pārākumam».144 VadoĦa stāvoklis šajā vistuvākajā lokā ir atkarīgs no
viĦa spējām vērpt intrigas šai lokā iesaistīto biedru vidū un no prasmes regulāri mainīt personālu.
Pacelšanās līdz vadoĦa stāvoklim balstās uz ārkārtējām spējām tikt galā ar partijas iekšējo cīĦu
par varu, nevis uz demagoga vai birokrāta - organizētāja īpašībām. Vadonis no iepriekšējiem diktatoru
tipiem atšėiras ar to, ka nepaĜaujas tikai uz vienkāršu vardarbību. Hitleram nebija
nepieciešama ne SA, ne arī SS palīdzība, lai nodrošinātu savu nacistu kustības vadoĦa stāvokli;
turpretī SA vadītājs Rems, kas varēja paĜauties uz savu padoto lojalitāti, bija viens no Hitlera
pretiniekiem pašā partijā. StaĜins uzvarēja cīĦā ar Trocki, kurš ne tikai bija vairāk iecienīts
masās, bet, būdams Sarkanās armijas pavēlnieks, turēja savās rokās tālaika lielāko varas
potenciālu. Turklāt nevis StaĜins, bet gan Trockis bija talantīgākais organizators un spējīgākais
Krievijas revolūcijas birokrāts. No otras puses, kā Hitlers, tā arī StaĜins bija meistari mazāk
nozīmīgos jautājumos un savas karjeras sākumposmu gandrīz pilnībā veltīja personāla atlasei, tā,
ka pēc dažiem gadiem nepalika gandrīz neviena nozīmīga varasvīra, kas savā amatā nebūtu ticis
ar viĦu palīdzību.
Minētajām rakstura iezīmēm, kas ir absolūti nepieciešamas šādas karjeras sākumposmā un
nebūt nav mazsvarīgas arī vēlāk, vairs nav izšėiroša nozīme, kad totalitārai kustībai ir radīts
stabils pamats, ieviests princips — «Fīrera griba ir partijas likums» un kad tās hierarhija ir
prasmīgi «iedīdīta» uz viena vienīga mērėa īstenošanu — VadoĦa gribu nekavējoties darīt zināmu
visiem kustības līmeĦiem. Šādā situācijā Vadonis kĜūst neaizstājams, jo komplicētā kustības
struktūra bez viĦa pavēlēm zaudētu savu raison d'etre. Lai gan partijas kliėē noris nebeidzamas
intrigas, tiek nepārtraukti nomainīti kadri, tādējādi uzkrājot neizsakāmu naidu, rūgtumu un
personisku aizvainojumu, VadoĦa pozīcijas galma revolūciju jūklī paliek nesatricināmas un ne
jau tāpēc, ka Vadonis būtu īpaši apdāvināts - par to viĦam vistuvāk stāvošajiem cilvēkiem bieži
vien nav nekādu ilūziju —, bet gan tāpēc, ka šiem cilvēkiem ir stingra un pamatota pārliecība, ka
bez viĦa viss vienā mirklī būtu zudis.
VadoĦa augstākais uzdevums ir spēja personificēt divkāršu funkciju, kas raksturīga jebkuram
kustības līmenim, - būt gan kustības burvju aizsargam pret ārpasauli, gan tiltam, kas kustību ar
šo pasauli savieno. Tas, kā Vadonis pārstāv kustību, pilnīgi atšėiras no jebkura parasta partijas
līdera rīcības. ViĦš uzĦemas personisku atbildību par katru darbību - varoĦdarbu vai noziegumu,
ko dienesta stāvokĜa ietvaros izdarījis kāds partijas biedrs vai funkcionārs. Pilnīga atbildība ir
visnozīmīgākā t.s. vadonības principa organizatoriskā iezīme; līdz ar to ikkatrs funkcionārs ir ne
vien VadoĦa iecelts, bet arī dzīvs viĦa iemiesojums, un katru pavēli dod šī viena visur klātesošā
persona. VadoĦa pilnīgā identificēšanās ar katru zemāka līmeĦa vadītāju un atbildības monopols
143 Savās SS adresētajās runās Himlers vienmēr uzsvēra izdarītos noziegumus, izceldams to nopietnību. Piemēram, par ebreju likvidēšanu viĦš teica: «Es arī vēlos
atklāti runāt ar jums par Ĝoti nopietnu jautājumu. Mūsu pašu vidū par to jārunā atklāti, taču publiski mēs par to nerunāsim.» Par poĜu inteliăences likvidēšanu: «[..]
jums tas jādzird, bet tūlīt pat ari jāaizmirst [..]» (Nazi Conspiracy, IV, 558., 553. lpp.)
Gebelss (op. cit., 266. lpp.) piebilst līdzīgā garā: «Ebreju jautājumā jo īpaši mēs esam ieĦēmuši tādu pozīciju, no kuras nav atkāpšanās [..] Pieredze māca, ka kustība
un cilvēki, kas aiz sevis nodedzinājuši tiltus, cīnās ar daudz lielāku apĦēmību nekā tie, kam vēl ir iespēja atkāpties.»
144 Souvarine, op. cit., 648. lpp. - Tas, kā totalitārās kustības turēja slepenībā savu vadoĦu (Hitlera un StaĜina) privāto dzīvi, atšėiras no demokrātijām raksturīgās
atklātības - kā tās nodod publiskai apskatei savu prezidentu, karaĜu, premjerministru u.c. privāto dzīvi. Totalitārās metodes aizliedz identificēšanu, kas balstās uz
pārliecību: arī visaugstākie no mums ir tikai cilvēki.
Souvarine (op. cit., XIII lpp.) citē visbiežāk lietotos apzīmējumus StaĜina raksturošanai: «StaĜins, noslēpumainais KremĜa saimnieks», «StaĜins, neizdibināma
personība», «StaĜins, komunistiskā sfinksa», «StaĜins, mīkla», «neatrisināmā mīkla» u.tml.
78