POLITOLOĂIJA

neiegūst. Totalitārais diktators ir kā svešzemju iekarotājs, kurš nāk no nekurienes, un viĦa
laupījums nedod labumu nevienam. Laupījuma sadalīšana ir paredzēta nevis pašmāju
ekonomikas nostiprināšanai, bet gan tikai kā īslaicīgs taktisks manevrs. Fakts, ka totalitārais
diktators savā valstī valda kā svešzemju iekarotājs, stāvokli padara Ĝaunāku, jo nežēlību
papildina lietpratība, kādas acīm redzami trūkst tirānijām svešā vidē. StaĜina karš pret Ukrainu
trīsdesmito gadu sākumā bija divreiz iedarbīgāks nekā šausmīgi asiĦainais Vācijas iebrukums un
okupācija. 235
Šā iemesla pēc totalitārisms dod priekšroku dzimtenes nodevēju - kvis-hngu valdībām, nevis
tiešai pārvaldei, lai gan šādi režīmi acīm redzami ir nedroši.
Totalitārie režīmi sagādā raizes nevis tāpēc, ka piekopj īpaši nežēlīgu spēka politiku, bet gan
tāpēc, ka to politika slēpj pilnīgi jaunu, nepieredzētu priekšstatu par varu, tāpat kā to Realpolitik
ietver sevī pilnīgi jaunu, nepieredzētu priekšstatu par īstenību. Drīzāk galēja nevērība pret
tūlītējām sekām, nevis nežēlība; savu sakĦu zudums un nacionālo interešu ignorēšana, nevis
nacionālisms; necieĦa pret utilitāriem motīviem, nevis nepārdomāta savtīga rīcība; «ideālisms»,
t.i., nelokāma ticība ideoloăiskai, izdomātai pasaulei, nevis varaskāre, - tas viss starptautiskajā
politikā ieviesis jaunu, daudz satraucošāku faktoru, nekā spētu agresivitāte vien.
Vara, kādu to iedomājas totalitārisms, rodama vienīgi organizācijas spēkā. StaĜins ikvienu
institūciju neatkarīgi no tās faktiskās funkcijas redzēja vienīgi kā «dzensiksnu, kura savieno
partiju ar tautu», 236 un patiešām ticēja, ka Padomju Savienības vislielākie dārgumi ir nevis tās
zemes bagātības vai milzīgā darbaspēka ražošanas jauda, bet gan «partijas kadri» 237 (t.i.,
policija). Tieši tāpat Hitlers jau 1929. gadā kustības «lieliskumu» saskatīja faktā, ka sešdesmit
tūkstoš cilvēku «ārēji kĜuvuši gandrīz par vienību, ka patiesībā šie locekĜi ir vienoti ne tikai
idejās, pat viĦu sejas izteiksme ir gandrīz viena un tā pati. Paskatieties uz šīm smejošajām acīm,
šo fanātisko entuziasmu, un jūs atklāsiet [..], kā simt tūkstoš cilvēku kustībā kĜūst par vienu
tipu.» 238 Lai kāds rietumnieka prātā varai būtu sakars ar pasaulīgo mantu, ar turību, dārgumiem
un bagātībām, tas ir izplūdis tādā kā dematerializētā mehānismā, kurā katra kustība rada varu,
tāpat kā berze vai galvaniskā strāva ražo elektrību. Totalitārais valstu dalījums bagātajās un
nabagajās valstīs ir kaut kas vairāk nekā demagoăisks triks; tie, kuri tā domā, patiesībā ir
pārliecināti, ka materiālo īpašumu vara ir nenozīmīga un tikai kavē organizatoriskā spēka
attīstību. Pastāvīga policijas kadru izaugsme un attīstība StaĜinam bija nesalīdzināmi svarīgāka
par Baku naftu, oglēm un rūdu Urālos, labības klēti Ukrainā un arī par potenciālajiem Sibīrijas
dārgumiem, - īsi sakot, par visu Krievijas varenības arsenāla attīstību. Tāda pati domāšana lika
Hitleram upurēt visu Vāciju SS kadriem; karu viĦš uzskatīja par zaudētu nevis tad, kad Vācijas
pilsētas gulēja drupās un rūpniecības ražotspēja bija iznīcināta, bet gan tikai tad, kad uzzināja, ka
uz SS karaspēku vairs nevar paĜauties. 239 Cilvēkam, kurš ticēja organizācijas visvarenībai, pārākumam
par visiem materiālajiem faktoriem, vai tie būtu militāri vai ekonomiski, un kurš savās
iecerēs galīgo uzvaru turklāt skaitīja gadsimtos, sakāve bija nevis militāra katastrofa, nevis
iedzīvotājus apdraudošā bada nāve, bet vienīgi sagrautās elites struktūras, kurām bija paredzēts
no paaudzes paaudzē nest sazvērestību par pasaules kundzību līdz tās galīgam nobeigumam.
Totalitāras valsts struktūras trūkums, tās nevērība pret materiālajām interesēm, atteikšanās no
peĜĦas motīviem un tās neutilitārā attieksme pret visu - vairāk nekā jebkas cits padarījusi
mūsdienu politiku gandrīz neparedzamu. Netotalitārās pasaules nespēja izprast mentalitāti, kura
darbojas neatkarīgi no jebkādas cilvēku un materiālā izteiksmē izskaitĜojamas darbības un ir
pilnīgi vienaldzīga pret nacionālām interesēm un savas tautas labklājību, rada dīvainu dilemmu
spriedumos: tie, kuri pareizi izprot šausminošo totalitārās organizācijas un policijas efektivitāti,
iespējams, pārvērtē totalitāro valstu materiālo varenību, bet tie, kuri izprot totalitārās ekonomikas
1 Četros kara gados mirušo Krievijas iedzīvotāju kopskaits tiek lēsts starp 12 un 21 miljonu. Vienā pašā gadā StaĜins Ukrainā vien iznicināja apmēram 8 miljonus
cilvēku
(aptuvens novērtējums). Sk. Communism in Action. U.S. Government. Washington, 1946, House Document No. 754., 140-141. 1pp. Atšėirībā no nacistu
režīma, kurš veda samērā precīzus rēėinus par savu upuru skaitu, nav ticamu skaitĜu par miljoniem cilvēku, kuri tika nogalināti Krievijas sistēmā. Tomēr aprēėins,
kuru min Suvarins, op. cit., 669. lpp., ir visai nozīmīgs, jo citēts pēc Valtera Krivicka, kuram bija tieša pieeja informācijai GPU kartotēkā. Pēc šiem skaitĜiem 1937.
gada tautas skaitīšana Padomju Savienībā parādīja, ka, lai gan padomju statistiėi bija gaidījuši, ka iedzīvotāju skaits sasniegs 171 miljonu, patiesība bija tikai 145
miljoni. Tas norāda uz 26 miljonu iedzīvotāju zaudējumu, skaitli, kurā nav iekĜauti iepriekš minētie zaudējumi.
236 Deutscher, op. cit., 256. lpp.
237 B. Souvarine, op. cit., 605. lpp., citē StaĜinu, kas 1937. gada terora kulminācijas laikā teicis: «Jums jāsasniedz izpratne, ka no visām vērtībām pasaulē visdārgākā
un izšėirošākā ir kadri.» Visi pārskati rāda, ka Padomju Krievijā slepenpolicija jāuzskata par īstu partijas elites struktūru. Šim policijas veidam raksturīgi tas, ka kopš
divdesmito gadu sākuma NKVD aăenti tika nevis «vervēti pēc brīvprātības principa», bet gan komplektēti no par tijas rindām. Turklāt «darbu NKVD nevarēja
izvēlēties par profesiju» (sk. Beck and Godin. op. cit., 160. lpp.).
238 Citēts pēc Heiden, op. cit., 311. lpp.
239 SaskaĦā ar pēdējo ziĦojumu par sanāksmi Hitlers nolēma izdarīt pašnāvību, uzzinājis, ka SS karaspēkam vairs nevar uzticēties. Sk. H. R. Trevor-Roper. The
Last Days of Hitler. 1947, 116. un sek. lpp.
99