POLITOLOĂIJA

tās centrs ir katedrāle - reliăiski politiskās varas rezidence un pašizpratnes instruments, robeža
starp dažādajām pasaulēm jeb valstībām (civitatis). Grēku nožēlotajā figūra nostiprinās pēc 4.
Laterānas koncila (1215. g.), kad tiek noteikts, ka kristietim reizi gadā jānožēlo grēki. Augustīna
«Confessiones» ir nevis grēku nožēla vai autobiogrāfija, bet gan atzīšanās. Un šī atzīšanās (vai
publicatio sui, kā saka Tertulliāns) ir publiska sevis kā kristieša apliecināšana, ja vien bīskaps
devis atĜauju šādai izrādei. Rietumu kristietībā, sākot ar 12. un 13. gadsimtu, iezīmējas process,
kas to būtiski atšėir no Austrumu, ortodoksālās kristietības. Rietumos veidojas ternāras
struktūras, kas nodrošina ne tikai pasaules hierarhisko kārtību, bet arī pastarpinājuma - kontrakta,
līguma - iespējamību. Brutālajā duālismā, binārismā tiek iestrādāts pastarpinājums, dzīve,
piemēram, tiek risināta miesas, dvēseles un gara (corpus, animus, spiritus) ietvarā. 12.
gadsimtā pilnīgi nostiprinās šėīstītavas koncepts, kas nav pazīstams ortodoksālajai kristietībai,
tiesa tiek spriesta nevis par visu cilvēku augumu, bet individuāli, atsevišėi par katru cilvēku.
Rietumos neveidojas vienvaras kristietības pasaule (res puhlica christiana), tā ir daudzvaru
pasaule, savukārt Austrumos veidojas dažādas kristietības impērijas, kuru tendenci itin labi,
piemēram, raksturo atziĦa «Maskava ir trešā Roma, un ceturtai nebūs būt». Rietumos tiek
pārinterpretētas arī pastāvošās binārās opozīcijas, piemēram, potenslpauper (varens/nabags)
kĜūst par opozīciju «bagāts/nabags», taču arī tā tiek pastarpināta - majoreslmedioc-reslminores.
Rietumu kristietībā izveidojas strikta «darba dalīšana»: vienu ziĦā ir lūgsnas, otru - karošana, bet
trešo - darbs (oratores, bellatores, laboratores). Tomēr šāda aina vērojama tikai ideāltipiskā
gadījumā. Šajā ainā iekĜaujas reăionālas atšėirības, turklāt Rietumos bez kristietības
tehnoloăijām darbojas arī islāmiskās un jūdaiskās tehnoloăijas. Transformējas ari pati kristietība,
un tās transmutāciju rezultātā izveidojas arī Maksa Vēbera analizētais kapitālisma "gars".
Kristietībā veidojas pārvaldīšanas māksla, kurā pasaulīgais valdnieks vai vadonis atdarina
savu dievu, uzspiežot savus likumus visām radībām to pestīšanas vai svētlaimes labad. Tāpēc
veidojas īpašs kundzības, varas tips, proti, pastorālā vara. Tā ir individualizējoša vara, pastors ir
gans, kas rūpējas par savām avīm.
Pastors pulcina un vada avju baru, viĦa uzdevums ir nodrošināt tā glābiĦu. Šāda pārvaldīšana
ir pienākums, ganam jārūpējas un mūždien jābūt nomodā par ganāmpulku - viĦam jāpārzina gan
ganāmais pulks kopumā, gan katra atsevišėā avs. Pastorālā vara ir izgājusi sarežăītu attīstības
gaitu, būtiski ietekmējot eiropeisko kultūru. Sekularizācijas procesā pastorālā politiskā
tehnoloăija ir ieguvusi visdažādākās modifikācijas. «Labākās ganības», piemēram, tiek
novietotas nevis viĦsaulē, bet gan šaisaulē, nodrošinot patērētājsabiedrības veidošanos. CeĜš uz
viĦsauli pārtop progre-sismā, ko pamato ar zinātni, kas iespējama tikai kristietības apaugĜotā
kultūrā. Kristietība nodrošina arī valsts-aizgādnes fenomena pastāvēšanu. Gans, kĜūstot par
valdnieku - «Tēvzemes tēvu» ipater patria), atbilstīgi kristietības intencei atceĜ dzimtas,
ăimenes attiecības un, lai cik paradoksāli tas skanētu, arī pašu dzimteni, tēvzemi. Kristietība ir
militanta reliăija, kas spējīga uz vispārsteidzošāko vardarbību savā misionārajā darbībā, proti,
savas varas izplatīšanā un nostiprināšanā. Pastorālā vara ir ieskološanās priekšniecības pavēĜu
izpildīšanā, pakĜaušanās un padevība kĜūst par cilvēka tikumu.
Mūsdienu Eiropas veidošanās aizsākas 15. gadsimtā, kad kristietības iekarotās pozīcijas
cenšas noturēt ar varas palīdzību. Baznīca ceĜ mūri ap kristietiskajām vērtībām, kuru
interpretēšana paredz autoritātes atzīšanu. Taču šo pašu paĦēmienu izmanto arī pasaulīgā vara un
gluži tāpat atsaucas uz atklāsmi. Turklāt pasaulīgā vara topošajā Eiropā ir vērsta pret kristietības
universalitātes pretenziju. 17. gadsimts kĜūst par reliăisko karu laiku, kad dzīve iegūst
konfesionālas organizācijas iezīmes. Transformētā veidā tiek atjaunoti daži antīko tehnoloăiju
elementi. Piemēram, homilētika -mācība par cilvēku saviesīgo dzīvi jeb komunikācijas māksla,
kas kristietībā kĜūst par sprediėošanas mācību, atkal izvēršas kā mācība par saviesīgu dzīvi,
konversāciju, «galantu karjeras veidošanu». 17. gadsimts ir arī mūsdienu zinātnes aizsākuma
laikmets. Zinātnes pārstāvji veido valstisku armiju ( c o r p s d 'etat), atzīstot «valstisko aparātu»
un tā loăiku, proti, kārtas un normas, un uzturot relatīvu patstāvību ( i m p e r i u m i n i m p e ķ i o ) .
Topošā zinātnieka figūra tiek pretstatīta literātam un mācītam vīram, aizsākot tā patoloăizēšanas
diskursu. Laika gaitā arī zinātnieku nomaina pētnieks, kas strādā noteiktā zinātniskā uzĦēmumā.
163