POLITOLOĂIJA

atkarīgs no tā, cik cilvēka vecvecāku bijuši ebreji, - šāda šaubīšanās būtu pielīdzināma pasaules
esamības apšaubīšanai.
Propagandai, kuras vājajai un nepārliecinošai argumenta balsij nepārtraukti tiek pievienots
«organizācijas spēks»122 un tādējādi uz karstām pēdām īstenots itin viss, ko tā paudusi, ir acīm
redzamas priekšrocības, kam nav vajadzīgi nekādi pierādījumi. Tā kā šī propaganda ir pasargāta
no argumentiem, kas balstās uz realitāti, kuru kustība ir apsolījusi pārveidot, no pret
propagandas, kas nolemta neveiksmei, jo pieder pie tādas pasaules vai aizstāv tādu pasauli, kuru
kūtrās masas nespēj un negrib akceptēt, - tad to var atspēkot tikai ar citu, stiprāku un labāku
realitāti.
Totalitārisma propagandas raksturīgais vājums kĜūst redzams sakāves brīdī. Zaudējuši
kustības virzošo spēku, tās locekĜi acumirklī vairs netic dogmai, par kuru vēl iepriekšējā dienā
bijuši gatavi atdot savu dzīvību. Tai brīdī, kad šī kustība, resp., izdomātā pasaule, kas masām
devusi patvērumu, ir iznīcināta, tās atgriežas savā iepriekšējā izolētu indivīdu statusā un vai nu ar
prieku pieĦem jaunas funkcijas jaunajā pasaulē, vai atkal ieslīgst vecajā bezcerīgajā sava
nevajadzīguma apziĦā. Totalitāro kustību locekĜi, lai cik lieli fanātiėi būdami kustības
pastāvēšanas laikā, nerīkosies pēc reliăisko fanātiėu priekšzīmes un nemirs mocekĜu nāvē (lai
gan viĦi tik Ĝoti bija vēlējušies mirt robotu nāvē).123 Drīzāk viĦi klusām aizmirsīs savu kustību
kā zaudētas derības un meklēs citu daudzsološu fikciju vai arī pagaidīs, līdz iepriekšējā fikcija
pietiekami atjaunos spēkus, lai nodibinātu citu masu kustību.
Sabiedroto pieredzi, kad tie veltīgi mēăināja atrast kaut vienu pārliecinātu nacistu Vācijas
tautā, lai gan 90 procenti vāciešu, domājams, kādā brīdī bija atbalstījuši nacistu idejas, - nevar
uzskatīt tikai par cilvēciska vājuma vai masveida pielāgošanās rādītāju. Nacisms kā ideoloăija
tika «realizēts» tik lielā mērā, ka tā saturs vairs nepastāv kā neatkarīgu doktrīnu kopums vai,
citiem vārdiem sakot, tas ir zaudējis savu intelektuālo eksistenci; tādējādi pēc realitātes
sagraušanas gandrīz nekas no nacisma nav palicis pāri un vismazāk jau tā piekritēju fanātisms.
TOTALITĀRĀS ORGANIZĀCIJAS
Totalitāro organizāciju formas atšėirībā no to ideoloăiskā satura un propagandas saukĜiem ir
pilnīgi jaunas.124 Tās ir radītas, lai kustības propagandas melus, kas tiek austi ap centrālo fikciju
- ebreju sazvērestību, trockistiem vai 300 ăimenēm utt. -, pārveidotu par funkcionējošu realitāti,
lai pat netotalitāros apstākĜos radītu sabiedrību, kuras locekĜi rīkotos un reaăētu saskaĦā ar
izdomātās pasaules noteikumiem. Pretēji citām šėietami līdzīgām partijām un kustībām ar
fašistisku vai sociālistisku, nacionālistisku vai komunistisku orientāciju, kuras savas propagandas
atbalstam visas izmanto terorismu, tiklīdz ir sasniegušas zināmu ekstrēmisma pakāpi (kas parasti
ir atkarīga no to biedru izmisuma pakāpes), totalitārā kustība nopietni ėeras pie savas
propagandas, un šī nopietnība izpaužas daudz draudīgāk savu piekritēju organizēšanā nekā
pretinieku fiziskā likvidēšanā. Organizācija un propaganda (vairāk nekā terors un propaganda) ir
vienas monētas divas puses.125
Vispārsteidzošākais no kustību jaunajiem organizatoriskajiem paĦēmieniem pirms varas
iegūšanas ir frontes tipa organizāciju radīšana, partijas biedru nošėiršana no piekritējiem.
Salīdzinājumā ar šo jauninājumu citām tipiskām totalitārisma iezīmēm, piemēram, amatpersonu
iecelšanai no augšas un iespējamai amatu sadalīšanas monopolizācijai viena cilvēka rokās, ir
sekundāra loma. Tā sauktais «vadonības princips» pats par sevi nav totalitārs, tas ir aizguvis
dažas noteiktas iezīmes no autoritārisma un militāras diktatūras; tādējādi šī totalitārismam
raksturīgā parādība tika padarīta neskaidrāka un mazāk nozīmīga. Ja no augšas ieceltajiem
ierēdĦiem būtu reālas pilnvaras un atbildība, tad tā būtu hierarhiska struktūra, kurā pilnvaras un
vara tiek deleăētas un noteiktas ar likumiem. Lielā mērā tas attiecināms ari uz armijas
organizāciju un pēc šā modeĜa veidotu militāro diktatūru; šeit absolūtā vara pavēlēt no augšas uz
leju un absolūtā pakĜaušanās no lejas uz augšu atbilst Ĝoti bīstamai situācijai kaujā, un tieši tāpēc
tās nav totalitāras. Hierarhiski organizēta varas ėēde nozīmē, ka komandiera vara ir atkarīga no
visas hierarhiskās sistēmas, kurā viĦš darbojas. Ikviena hierarhija, lai cik tā būtu autoritāra, un
122 Hadamowsky, op. rit., 21. lpp. Totalitāru mērėu sasniegšanai ideoloăijas izplatīšana ar mācīšanu un pārliecināšanu ir uzskatāma par kĜūdu. Kā saka Roberts Lejs, to
var nevis «iemācīt» vai «iemācīties», bet tikai «lietot praksē» (sk. Der Weg zur Ordensburg).
123 Viens no ievērojamākiem nacistu politiskajiem teorētiėiem R. Hēns doktrīnas vai pat vispārīga ideālu un uzskatu kopuma trūkumu kustībā izskaidro savā darbā
«Reichgemeinschaft und Volksgemeinschaft (Hamburg, 1935): «No tautas kopienas viedokĜa jebkura vērtību kopiena ir graujoša.» ( 83. lpp.)
124 Runājot par attiecībām starp pasaules uzskatu un organizāciju, Hitlers atzīst, ka nacisti pārĦēmuši no citām grupām un partijām «tautas ideju» (die völkische Idee)
un rīkojas tā, it kā viĦi būtu tās vienīgie pārstāvji, jo viĦi bija pirmie, kas to lika pamatā cīĦas organizācijai un pielāgoja praktiskiem mērėiem. Op. rit., II grām., 5-
nod.
125 Sk. Hitler. Propaganda und Organisation. Izd.: op. rit., II grām., 11. nod.
73