POLITOLOĂIJA

saglabājies kāds daudzums piedāvājumu paketes klaniskai saskaĦai starp ideju un faktu. Bet tā ir
slepena, zaglīga prakse, kas saglabājusies tikai kaunīga un maskētā veidā. Salīdzinot mūsu
pašreizējas intelektuālās un pirmszinātniskās cilvēces likumus un realitātes, uzkrītoši šėiet tas,
cik lielā mērā ir iemiesots fragmentārais cilvēciskās atbildības ideāls. Ja kāds faktisks
apgalvojums ir nepatiess un tiek turpināta tā lalsificēšana, tad tā īpaši labvēlīgā vieta radniecīgā
ideju tīklā to beigu beigās nepaglābs, pat ja nodrošinās tam nāves soda atlikšanu vai atcelšanu.
Nav tiesa, ka idejas visas kā korporatīvs veselums stājas realitātes tiesas priekšā 311 : drīzāk tās
pagātnē izvairījušās no realitātes kā korporatīvi veselumi. Tam vairs nav Ĝauts tā darīt, vai
vismaz - ilgi netiks Ĝauts. Reizēm tām izdodas kādu brīdi to darīt. Tradicionālajā pasaulē ideju
biedrošanās kliėēm bija Ĝauts kĜūt par stabilu struktūru, tikt sakralizētām un kavēt kognitīvo
izaugsmi. Pat ja joprojām tiek paciests neformāls, pārejošs korporatīvisms, tad tomēr tam vairs
nav Ĝauts kĜūt atklātam, sakrālam, nekustīgam, savīties ar sabiedrisko lomu struktūru un kavēt
attīstību.
Pasaule ir viena, un valoda, kas to apraksta, arī kalpo tikai vienam mērėim -precīzai
aprakstīšanai, izskaidrošanai un prognozēšanai. Šī pasaule ir arī bēdīgi slavena ar savu aukstumu
un morālo vienaldzību. Tas ledainā vienaldzība pret vērtībām, tās nespēja mierināt un
uzmundrināt, tās absolūtā nespēja legalizēt normas un vērtības un piedāvāt jebkādas garantijas to
iespējamajiem panākumiem nekādā gadījumā nav uzskatāma par kādu tās atsevišėu atklājumu
sekām. Nav tā, ka būtu vienkārši: fakti nožēlojamā kārtā izrādījušies tik Ĝoti sabiedrību
neatbalstoši. Tas ir nevis mūsu nejaušo atklājumu, bet gan vispārējās, iesakĦojušās mūsu
domāšanas uzbūves sekas.
Šai pasaulei ir vēl citas svarīgas iezīmes. Tā ir vienota, kārtīga pasaule, kurā principā ir
pieejami vispārīgi izskaidrojami, pat ja tie vēl nav atrasti. Citiem vārdiem sakot, ne tikai fakti
tiek reăistrēti vienā jēdzieniskā valūtā, bet arī pastāv paredzējums, ka vieni un tie paši likumi ir
spēkā attiecībā uz visiem faktiem, un ka likumi veido vienu sistēmu, kura tiecas uz vienu virsotni.
Vispārzināms - nav iespējams pierādīt, ka šis paredzējums ir attaisnojies; bet tas ir visuresošss
un pieĜauj, ka pētnieciskas idejas tiek vērtētas pēc viena kritērija, proti, pēc tā, cik lielā mērā tās
veicina tuvošanos šim ideālam.
ěoti svarīgs secinājums no tā visa ir tāds, ka šai pasaulei ir, tā sacīt, apgrozības ontoloăija.
"Objekti", proti, termini, ar kuriem mēs klasificējam pieredzes plūsmu "priekšmetos", nav doti
uz mūžīgiem laikiem. Mēăinot apieties, izskaidrot, manipulēt ar šo pieredzes plūsmu, tiek
uzskatīts par leăitīmu un pareizu eksperimentēt ar dažādiem jēdzieniskošanas veidiem, dažādiem
veidiem, kā sagrupēt plūsmu "objektos". Ta ir būtiska mūsu pasaules īpašība; bez tās nav
iespējama un saprotama kognitīvā ekspansija. Viss bija pavisam citādāk izziĦas ancien régime 312
laikā; dažādie, daudziem mērėiem sekojošie, savā starpā nesaistīti "logi" uz pasauli katrs
darbojas saskaĦā ar saviem noteikumiem, un katra ontoloăija bija pastāvīga, nevis mūžīgi nomaināma.
Pasaule bija stabili, kaut nekārtīgi "mēbelēta".
Ir dažādi veidi, kā demonstrēt jaunās pasaules morālo un sociālo inertumu jeb mazrunīgumu.
Tas ir saistīts ar faktu laterālo un kvalitatīvo saskaldītību. Tieši tādā veidā Deivids Hjūms
iedibināja faktu nošėirtību no vērtībām: no tā vienkārši secināms, ka viss ir nošėirams no visa
pārēja. Vērtības komponents ir nošėirts no to īpašību sakopojuma, ar kuru tas ir saistīts, un
mums tiek atgādināts, ka vērtējošais spriedums tikpat viegli varētu būt saistījies ar kaut ko citu:
nekas lietu dabā nav tāds, kas to pielīmē šai pozīcijai. Visu šo grupējumu nejaušība ir
piemērojama novērtēšanai, gluži tāpat kā visam citam. Vērtības atšėiras no faktiem tieši tāpat, kā
visi fakti atšėiras cits no cita.
Secinājumam var tuvoties arī no ārpuses, tā sacīt, neatlaidīgi apgalvojot, ka šī pasaule ir
būvēta ar vienu vienīgu mērėi: ja atsauce uz realitāti, faktu salīdzināšana, sakārtošana un
prognozēšana ir tās vienīgais un valdošais princips, tad karalis ir pierādījums. Mēs nevaram
iepriekš paredzēt vai garantēt, kādu spriedumu pasludinās šī bargi un patiesi neatkarīgā un
neparedzamā pēdējā apelācijas tiesa: tāpēc, ja mūsu vērtības nebūtu cieši saistītas ar faktiem, tad
tās būtu nepieĦemami nedrošas. Tas būtu neciešami kaprīzā likteĦa gūsteknes. Tāpēc tām jābūt
nošėirtām.
Tāpat arī šajā jaunajā pasaulē nav un nevar būt vietas maăijai vai svētumam. Maăija kā
priekšnoteikumu pieĦem tādu operāciju, darbību, saišu pastāvēšanu, kas ir īpaši saistītas ar šo
311 Orman Quine Willard van. From a Logical Point of View. Cambridge, Mass., 1953.
312 EAncien Régime - vēst., karaliskā iekārta Francijā (franču vai).
178