Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
SaskaĦā ar Dirkema uzskatiem rituāla primārā funkcija ir jēdzienu un līdz ar to arī tajos iebūvēto<br />
piespiešanu un pienākumu uzspiešana mūsu prātiem un jūtām. Kolektīvais satraukums padara<br />
mūs viegli ietekmējamus un gatavus pakĜauties ne tik daudz indoktrinācijai (tā nāktu tikai daudz<br />
vēlāk), cik jēdzienu pieĦemšanai. Kopēji jēdzieni un kopējās piespiešanas padarīja mūs par<br />
sabiedriskiem cilvēkiem: īstenībā tikai tie mūs padarīja gan sabiedriskus, gan cilvēciskus.<br />
Ja "asociēšana" būtu īstā jēdzienu veidošanās daba, tad, pieĦemot, ka jebko iespējams asociēt<br />
ar jebko citu, jēdzieni būtu bezcerīgi netverami. Tie aizvītos visos iespējamos virzienos, un<br />
nebūtu nekāda pamata gaidīt jebkādu atbilstību starp runātāja un klausītāja jēdzieniem -<br />
sazināšanās būtu neiespējama. "Brīvas asociācijas" būtībā ir pleonasms: asociācijas jau pēc<br />
būtības ir brīvas un nedisciplinētas. Šādi veidojušos jēdzienus vārdzinātu dažādi semantiski vēži.<br />
Tie drīz vien aptvertu un aprītu visu, kas parādītos tiem tuvumā vai, drīzāk, to asociācijās.<br />
Interesanti un izšėirīgi attiecībā uz mūsu jēdzieniem ir tas, ka tie paši ir augstākā mērā<br />
disciplinēti un disciplinē arī mūs. Asociācijas piedzimst brīvas, bet it visur ir saslēgtas virknēs.<br />
Cilvēki daudz labāk uzvedas jēdzienu un valodas nekā morālajā ziĦā. Tas varbūt izskaidrojams<br />
ar to, ka ir vājāks vilinājums pārkāpt vai arī kontroles mehānismi ir stiprāki, vai abējādi.<br />
Dirkema teorija par jēdzienu veidošanos - caur rituālu - izgaismo problēmu, ka mūsu jēdzieni<br />
uzvedas pārsteidzoši disciplinēti, un arī to, kādā veidā tie disciplinē mūs. Tas izgaismo problēmu<br />
un piedāvā risinājumu.<br />
SOCIĀLĀ UN LOĂISKĀ SASKANĪBA<br />
Rezumējot: kopējos jēdzienus, kurus apliecina valodas katras apakšsistēmas nereferenciālie<br />
aspekti, nevada tie paši mērėi un kritēriji, kuri valda pār katru apakšsistēmu. Gluži pretēji, to<br />
lietojums ir Ĝoti dažāds. Tomēr tiem kopējs ir tas, ka tie izveido normatīvi preskriptīvu<br />
pieĦēmumu kopumus. Tie noteiktas jēdzieniskas kopienas locekĜiem diezgan lielā mērā ir kopēji.<br />
Valoda ir kopēja aizliegumu sistēma.<br />
Katra noteiktā sistēma rada pati savu atšėirīgu jutību pret ārējo pasauli. Katrā tādā<br />
jēdzieniskā jutībā ietvertais nereferenciālais elements vai princips tomēr nav identisks ar<br />
nereferenciālo elementu citā līdzīgā apakšsistēmā. Piemēram: viens rituāls iedveš cieĦu pret<br />
virspriesteri un kādas noteiktas sabiedrības kastu vai klanu atzīšanu; kāds cits dalībniekam<br />
iemāca sabiedriskā laika ritumu - ilgstamības vienības, kurās tiek mērīti viĦa pienākumi. Kāds<br />
cits rituāls var definēt telpiskās robežas vai kādas produktīvas darbības sākumu un beigas. Katrā<br />
šajā sistēmā var būt arī kāda "ārēja" jutība, kas saista tās izraisītās darbības ar ārējiem faktiem.<br />
Bet šie fakti ir savijusies kopā ar nošėirtām parādībām, un to idioma nesaistās ar citu<br />
apakšsistēmu faktiskajiem elementiem. Tie var cits citu atbalstīt un veidot morāles sistēmu, un<br />
kopumā šėiet, ka tieši tā sabiedrības arī darbojas; bet dažādās apakšsistēmas nav identiskas un, tā<br />
sacīt, neizmanto vienu referenciālo valūtu. Katra kaldina savējo.<br />
Citiem vārdiem sakot, mūsu daudziem periskopiem aprīkotās zemūdenes "logi" ir veidoti Ĝoti<br />
dažādi un atbilstīgiem atšėirīgiem principiem. Tāpēc to atklājumi, dati, par kuriem tās ziĦo<br />
zemūdenes korpusam, vienkārši nav salīdzināmi. Katrs pats par sevi ir lietojams, bet nav<br />
iespējams tos jēgpilni apvienot un pielīdzināt citu citam. Atšėirīgu rituālu vārdiskie pavadījumi<br />
nepieder vienai un tai pašai sistēmai.<br />
Vai tas nozīmē, ka pirmatnējā cilvēka pasaule, kas izmanto šo jēdzienisko orgānu<br />
daudzveidību, būtu nesakarīga, fragmentāra, veidota no pavedieniem un ielāpiem? Virspusēji<br />
spriežot, tā varētu likties; bet īstenībā patiesība ir gluži pretēja.<br />
Ja jēdzieniskā jutība ir vienmērėa, viena pavediena un tiek runāts par objektīvu<br />
referenicālismu kā kritēriju, tad un tikai tad atklājumi kĜūst pilnīgi neparedzami un tos droši<br />
izmantot jebkuram sociālam mērėim ir neiespējami (vai arī tie vispār nav izmantojami). Arējā<br />
pasaule ir tas, kas mūs piemeklē, Tā ir no mūsu gribas neatkarīga. Arējā pasaule, pēc definīcijas,<br />
ir tas, ko mēs nekontrolējam. Tā veido likteĦa vai drīzāk dabas gūstekĦu kopu. Fakti ir tas, kas<br />
atgadās; un tie nekādā veidā nav ierobežojami. Tie nekalpo sabiedrības mērėiem vai arī to dara<br />
tikai nejaušības dēĜ. Tie nekalpos sabiedrības mērėiem tādēĜ, ka tie nekalpo nekādiem mērėiem.<br />
Situācija gan ir citādāka, ja patiesībā iegūtie atradumi, kas pienāk pa periskopu, ir tikai daĜēji<br />
atkarīgi no faktiem un ja, kā mēs apgalvojam, atsauce uz dabu vislabākajā gadījumā ir tikai viens<br />
no elementiem "kontroles mehānismu" un "operacionālo saišu" kompleksā. Tad ir iespējams<br />
sistēmu uzbūvēt tādējādi, lai nodrošinātu, ka zināma veida dati nekad netiek izlaisti cauri, bet<br />
tiek apspiesti, izsijāti, izskatīti caur citas iesaistītās, nereferenciālās dimensijas vai dimensiju<br />
mehānismiem. Kopējā sistēma var uzturēt stilistisku un funkcionālu vienotību, nebūdama<br />
"faktisko atradumu" žēlastības varā. Tādējādi kādu kultūru caurvijošās tēmas, pārliecības vairs<br />
175
Change language