Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
Kad Romas sūtnis ieraudzīja iespaidu, kādu bija atstājusi Lutera runa, viņš tagad vairāk
kā jebkad agrāk bijās par Romas varu un nolēma izlietot visus viņa rīcībā atrodošos
līdzekļus, lai panāktu reformatora pazudināšanu. Ar visām savām runas dāvanām un ar
valstsvīra veiklību, kura piemita viņam jo lielā mērā, viņš jaunajam ķeizaram iztēloja lielo
neprātu un briesmas, kad viņš kāda nenozīmīga mūka dēļ gribētu upurēt varenā Romas
krēsla draudzību un palīdzību. {LC 161.4}
Viņa vārdi nepalika bez iespaida. Otrā dienā pēc Lutera atbildes Kārlis iesniedza
saeimai paziņojumu par savu lēmumu, ka viņš gribot sekot savu priekšteču politikai un
uzturēt un aizstāvēt katoļu ticību. Tā kā Luters esot liedzies atteikties no saviem maldiem,
tad pret viņu un viņa ķecerībām, kuras viņš mācot, esot jāizlieto visstingrākie līdzekli.
«Viens caur savu muļķību un trakumu pavedināts mūks saceļas pret visas kristīgās pasaules
ticību. Es upurētu savas ķēniņvalstis, mantas, draugus, miesu, asinis, dzīvību un garu,
pabalstīdams tādu bezdievību. Es sūtīšu augustīnieti Luteru uz mājām un aizliegšu viņam
celt tautā nemieru. Tad viņu un viņa piekritējus es visā valsti izsludināšu par ķeceriem,
likšu tos nolādēt un uz visiem ceļiem gūstīt un iznīcināt. Es lūdzu valsts kārtas pierādīt sevi
par uzticīgiem kristīgajiem.» Neskatoties uz to ķeizars paziņoja, ka solījums par Lutera
neaizskaramību paliekot spēkā, kamēr nebūšot par viņu taisīts lēmums un kamēr nebūšot
viņš nonācis drošībā dzimtenē. {LC 162.1}
Saeimā tagad sastapās divas pretējas domas. Pāvesta sūtņi un priekšstāvji atkal prasīja,
lai Lutera drošības pavadonību neievēro. Viņi sacīja: «Reinas upei ir jāuzņem viņa pelni,
kā tā vienu gadu simteni atpakaļ uzņēma Husa pelnus,» Bet vācu lielkungi, lai gan būdami
pāvesta piekritēji un Lutera atklāti ienaidnieki, tomēr bija pret tādu «vecas vācu uzticības
laušanu», jo tas būtu negods visai tautai. Viņi aizrādīja uz briesmīgām nelaimēm, kas
sekoja pēc Husa nāves un paziņoja, ka tādu briesmu atkārtojumu viņi neuzdrošinoties
uzkraut ne uz Vācijas, ne arī uz jaunā ķeizara galvu. {LC 162.2}
Kārlis pats atbildēja uz zemo priekšlikumu, ka ja ticība un uzticība tiekot iz pasaules
izdzīti, tad lai viņas mazākais muižnieku krūtīs atrodot patvērumu. Bet Lutera
nepielūdzamie ienaidnieki vēl vairāk uzplijās ķeizaram, lai viņš darot ar reformatoru,kā
Zigismunds ar Husu esot darījis — lai atstājot viņu baznīcas žēlastībai. Bet Kārlis V
atcerēdamies ka Huss atklātā sapulcē norādīja uz savām ķēdēm un atgādināja ķeizaram,ka
viņš savu uzticību lauzis, noteikti sacīja: «Es negribu nosarkt kā Zigismunds!» {LC 162.3}
Kārlis Lutera sludinātās patiesības tomēr bija atmetis ar ziņu. Valdnieks rakstīja: «Es
esmu cieši apņēmies staigāt savu priekšteču pēdās.» Vinš negribēja noiet no vecu vecās
paraduma tekas, arī ne, lai staigātu patiesības un taisnības ceļus. Tāpēc ka viņa tēvi tā
darīja, gribēja arī viņš aizstāvēt pāvestību ar visu viņas nežēlību un samaitāto dzīvi. Pie tā
lēmuma viņš palika un liedzās atzīt citu kādu gaismu, ka vienīgi to, kas viņa tēvam bija
spīdējusi, tāpat liedzās pildīt pienākumus, kurus viņa tēvi nebija pildījuši. {LC 163.1}
92