Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
galdiņiem, bet gan cilvēku bērnu sirdīs, kad viņi iznāca no Radītāja rokām. Un kaut arī
tagad grēks ir stipri sakropļojis šos ar Dieva pirkstu rakstītos burtus, tomēr tie nav pilnīgi
izdzēšami, kamēr vien mēs kaut cik spēsim atšķirt labo no ļaunā. Ikvienu šīs bauslības daļu
jāpilda visiem cilvēkiem un visos laikmetos, tā nav atkarīga no laika vai vietas, un to nevar
grozīt nekādi mainīgi apstākļi, izšķirošais faktors ir Dieva raksturs un cilvēka daba, un viņu
nemainīgās savstarpējās attiecības.
"Es neesmu nācis to (bauslību) atmest, bet piepildīt." (..) Un nav jāšaubās par Viņa
vārdu nozīmi šajā vietā (saskaņā ar iepriekš un pēc tam teikto), Es esmu nācis to izcelt visā
pilnībā, neskatoties uz visiem cilvēku izskaidrojumiem; Es esmu nācis pilnīgi un skaidri
atklāt to, kas tajā bijis tumšs vai nesaprotams; Es esmu nācis uzrādīt katras tās daļas īsto
un svarīgo nozīmi, parādīt ikviena tur esošā baušļa garumu, platumu un visu apjomu,
augstumu un dziļumu, neaptveramo garīgumu un skaidrību visos tās atzarojumos. (15)
(263)
Veslijs uzsvēra, ka starp bauslību un Evaņģēliju valda pilnīga saskaņa. Tāpēc starp
bauslību un Evaņģēliju pastāv visciešākā sakarība, kādu vien iespējams iedomāties. No
vienas puses, bauslība pastāvīgi sagatavo ceļu Evaņģēlijam un uz to norāda; no otras puses,
Evaņģēlijs mūs pastāvīgi vada uz noteiktāku bauslības izpildīšanu. Bauslība, piemēram,
prasa, lai mēs mīlam Dievu, mīlam savu tuvāko un esam lēnprātīgi, pazemīgi un svēti. Un
mēs sajūtam, ka tādi neesam, ka neatbilstam šīm prasībām; jā, "cilvēkam tas nav
iespējams", bet mēs arī redzam Dieva apsolījumu dot mums šo mīlestību un darīt mūs
pazemīgus, lēnprātīgus un svētus, mēs satveram šo Evaņģēliju, šīs prieka vēstis, un mums
notiek pēc mūsu ticības; "bauslības taisnība (tiek) piepildīta mūsos" caur ticību, kas ir
Kristū Jēzū. (..)
"Vislielākie Kristus Evaņģēlija ienaidnieki," sacīja Veslijs, "ir tie, kas atklāti un
nepārprotami "tiesā bauslību" un "runā ļaunu par bauslību", kas cilvēkus māca pārkāpt
(atmest, atcelt vai neievērot tās uzliktos pienākumus) ne tikai vienu, vai nu mazāko vai
lielāko, bet visus baušļus uzreiz .(..) Vispārsteidzošākais visos apstākļos, kas pavada šos
spēcīgos maldus, ir tas, ka šajos maldos iestigušie ļaudis tiešām domā, ka tie pagodina
Kristu, atmetot Viņa likumus, un popularizē Jēzus misiju, atsakoties no Viņa mācības. Jā,
viņi Kristu godā tāpat kā Jūda, kad tas sacīja: "Esi sveicināts Rabi," un skūpstīja Viņu."
Tiešām Kungs uz ikvienu no tiem var sacīt: "Vai tu skūpstīdams nodod Cilvēka Dēlu?"
Runāt par Viņa asinīm un tajā pašā laikā atņemt Ķēniņam kroni nav nekas cits kā Viņa
nodošana ar skūpstu, to pašu nozīmē arī Viņa bauslības kādas daļas vieglprātīga atmešana,
aizbildinoties, ka tas nepieciešams Kristus Evaņģēlija tālākai attīstībai. No šīs apsūdzības
nevar izvairīties neviens, kurš sludina ticību tādā veidā, kas tieši vai netieši skubina
cilvēkus atteikties paklausīt kādam Kunga norādījumam; kas sludina Kristu tā, ka tiek
atcelts vai vājināts kaut vismazākais no Dieva baušļiem. (15)
156