Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
atraduši To, "par ko Mozus bauslībā rakstījis un pravieši". Nedrošības, ciešanu un
izmisuma vietā stājās uzticīga paļāvība un neaptumšota ticība. Nav brīnums, ka pēc Kunga
pacelšanās debesīs tie "allaž bija dievnamā, teica un slavēja Dievu". Ļaudis, kas zināja
vienīgi par Pestītāja apkaunojošo nāvi, sagaidīja, ka mācekļu sejās ieraudzīs skumjas,
apmulsumu un cerību sabrukumu, bet viņi tur skatīja prieku un uzvaru. Ak, ar kādiem
pārbaudījumiem šiem mācekļiem bija jāsastopas, lai sagatavotos priekšā stāvošajam
darbam! Tie bija izgājuši cauri dziļākajām bēdām, kādas vien varēja piedzīvot, un bija
redzējuši, kā Dieva Vārds uzvarēja, kad cilvēcīgajam skatam viss jau šķita zaudēts. Kas
gan turpmāk vairs varētu iebiedēt viņu ticību un apslāpēt mīlestības kvēli? Vislielākajās
bēdās tiem tagad bija drošība un cerība "kā uzticīgs un stiprs dvēseles enkurs". (Ebr.
6:18,19, Glika tulk.) Viņi kļuva par lieciniekiem Dieva gudrībai un spēkam, un tāpēc bija
pārliecināti, "ka ne nāve, ne dzīve, ne eņģeļi, ne varas ne tagadne, ne nākotne, ne spēki, ne
augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nespēs šķirt no Dieva mīlestības, kas
atklājusies ir Kristū Jēzū, mūsu Kungā. Nē, visās šinīs lietās mēs pārpārim paliekam
uzvarētāji tā spēkā, kas mūs mīlējis". (Rom. 8:38,39,37) "Kunga Vārds paliek mūžīgi." (1.
Pēt.1:25) Un "kas pazudinās"? "Kristus ir nomiris, bet vēl vairāk, Viņš arī uzmodināts;
Viņš ir pie Dieva labās rokas, Viņš mūs arī aizstāv." (Rom. 8:34, Glika tulk.)
Kungs saka: "Mani ļaudis netaps kaunā nemūžam." (Joēla 2:26, Glika tulk.) "Vakarā
nāk raudāšana, bet rītā prieks." (Ps. 30:6, Glika tulk.) Kad augšāmcelšanās dienā mācekļi
sastapa savu Pestītāju un, klausoties Viņa vārdos, sirds tiem krūtīs iedegās, kad tie uzlūkoja
viņu dēļ ievainoto galvu, rokas un kājas, kad pirms atgriešanās Debesīs Jēzus tos izveda
ārā uz Betāniju un, svētījot pacēlis savas rokas, pavēlēja: (351) "Ejiet pa visu pasauli un
pasludiniet evaņģēliju" (Marka 16:15), piebilstot: "Redzi, Es esmu pie jums ik dienas"
(Mat. 28:20), kad Vasarsvētku dienā saņēma apsolīto Aizstāvi un tika dots spēks no
augšienes, un ticīgo dvēseles aizkustināja viņu Debesīs uzkāpušā Kunga klātbūtnes apziņa,
vai gan viņi tad vēl žēlastības Evaņģēlija amatu un "taisnības kroni", ko varēs saņemt,
Kristum atnākot, būtu vēlējušies apmainīt pret pasaulīgā troņa godību, kas bija viņu cerība
mācekļu gaitas iesākot, kaut arī viņu ceļš līdzinājās Kunga ceļam un veda caur
uzupurēšanos un mocekļu nāvi? Viens, "kas ir spēcīgs pārlieku vairāk darīt pār visu, ko
mēs lūdzam vai domājam", līdz ar sadraudzību ciešanās bija tiem dāvinājis līdzdalību savā
priekā, – priekā daudzus cilvēkus vadīt "uz godību", neizsakāmā priekā, "mūžīgā un
pastāvīgā godībā", ar ko, kā saka Pāvils, "mūsu bēdas, kas ir īsas un vieglas", nemaz nav
salīdzināmas.
Mācekļu piedzīvojums, sludinot valstības Evaņģēliju Kristus pirmās adventes laikā,
atkārtojās to cilvēku dzīvē, kas nesa vēsti par Viņa otro nākšanu. Kā mācekļi izgāja sludināt
– "laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi"–, tā Millers un viņa līdzstrādnieki
vēstīja, ka beidzas visgarākais un pēdējais Bībelē minētais laika periods, ka tuvojas tiesas
diena un ka drīz jāiestājas mūžīgai valstībai. Mācekļu sludināšana par laiku pamatojās uz
213