Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
lai ieklausītos Dieva Svētajā Vārdā. Pēc tam viņš visu tautu aicināja atzīt tikai Rakstos
atklāto Autoritāti. Viņš paziņoja, ka vienīgā patiesā Autoritāte ir nevis ar pāvesta muti
runājošā baznīca, bet gan Dieva balss no Svētajiem Rakstiem. Viņš mācīja ne tikai to, ka
Bībele ir Dieva gribas pilnīga atklāsme, bet arī, ka tās vienīgais izskaidrotājs ir Svētais
Gars un ka ikvienam cilvēkam pašam jāuzzina savs pienākums, pētot tās mācības. Tādā
veidā viņš ļaudis vadīja prom no Romas baznīcas un pāvesta pie Dieva Vārda.
Viklifs bija viens no vislielākajiem reformatoriem. Tikai nedaudzi viņa pēcteči varēja
stāties tam blakus prāta plašumā un domu skaidrībā, tik nelokāmi turoties pie patiesības un
tik drosmīgi to aizstāvot. Šo pirmo reformatoru raksturoja skaidra dzīve, neatslābstoša
uzcītība studijās un darbā, kā arī neuzpērkams godīgums. Visās viņa kalpošanas gaitās,
neskatoties uz intelektuālo tumsu un morālo pagrimumu, kas valdīja paaudzē, no kuras viņš
iznāca uz dzīves skatuves, atklājās Kristum līdzīga mīlestība un uzticība.
Viklifa raksturs liecina par Dieva Vārda audzinošo un pārveidojošo spēku. Tā bija
Bībele, kas viņu darīja par to, kas viņš bija. Cenšanās aptvert atklāsmes lielās patiesības
visām cilvēka spējām piešķir īpašu svaigumu un enerģiju. Tā paplašina prātu, asina uztveri
un ļauj nobriest spriedumam. Nav nekā cita, kas tādā mērā darītu cildenas domas, jūtas un
tieksmes, kā Bībeles pētīšana. Tā dod nelokāmu mērķtiecību, pacietību, drosmi un izturību,
tā attīra raksturu un svēto dvēseli. Nopietnas, godbijīgas Bībeles studijas, kas pētītājam
nodrošinātu vistiešāko saskari ar Bezgalīgo Dievu, dotu pasaulei vīrus ar spēcīgāku un
rosīgāku intelektu, ar cēlākiem principiem, nekā to jebkad varētu sniegt cilvēciskās
filozofijas vissekmīgākā apgūšana. "Kad kļūst izprotami Tavi vārdi," saka dziesminieks,
"tie apgaismo un dara vientiesīgos gudrus." (Ps.119:130)
Viklifa mācītās patiesības vēl kādu laiku turpināja izplatīties; viņa sekotāji, kas bija
pazīstami kā viklifieši un lolardieši, ceļoja ne tikai pa Angliju, bet izklīda arī pa daudzām
citām zemēm, sev līdzi nesot Evaņģēlija atziņu. Tagad, kad pietrūka vadoņa, sludinātāji
strādāja ar vēl lielāku dedzību, un lieli ļaužu pulki nāca klausīties viņu mācības. Atgriezto
vidū bija vairāki muižnieki un arī karaļa sieva. Daudzās vietās notika ievērojamas reformas
ļaužu ieradumos un no baznīcām izmeta elkudievīgos pāvestības simbolus. Tomēr drīz vien
pār tiem, kas uzdrošinājās pieņemt Bībeli par savu (95) padomdevēju, sāka trakot
nesaudzīga vajāšanu vētra. Angļu monarhi, vēloties stiprināt savu varu, nodrošinot tai
Romas atbalstu, nevilcinājās upurēt reformatorus. Pirmo reizi Anglijas vēsturē Evaņģēlija
mācekļu iznīcināšanai uzliesmoja sārti. Viens pēc otra uzticīgie liecinieki mira mocekļu
nāvē. Patiesības aizstāvji, kurus tagad vajāja un pasludināja ārpus likuma, varēja cerēt
vienīgi uz Kungu Cebaotu. Dzenāti kā baznīcas ienaidnieki un karaļa valsts nodevēji, tie
tomēr turpināja sludināt slepenās vietās, visērtāko patvērumu atrodot nabadzīgo ļaužu
vienkāršajos mājokļos un bieži slēpjoties bedrēs un alās.
48