Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
mēs uzņemam. Ir vajadzīgs, ka mūs vada patiesības gars. Katram Kristus pakaļstaigātājam
būtu nopietni jāvaicā: «Kungs, ko tu gribi, ko man būs darīt?» Ar gavēšanu un lūgšanu
mums ir jāzemojas tā Kunga priekšā un daudz jādomā par viņa vārdu, īpaši par pēdējo
tiesas dienu. Mums jāmeklē Dieva lietās dziļus un dzīvus piedzīvojumus. Mēs nedrīkstam
pazaudēt nevienu acumirkli. Ap mums notiek vissvarīgākie notikumi; mēs atrodamies
sātana apburtās robežās. Negaidiet, Dieva vaktnieki; jo ienaidnieks uzmana tuvumā un ir
katru acumirkli gatavs taisīt lēcienu pēc sava laupījuma, ja tas būs noguris un
miegains. {LC 304.2}
Daudzi ir apmānīti attiecībā uz savu patieso stāvokli pret Dievu. Viņi ir laimīgi, ka nav
darījuši ļaunos darbus un aizmirst labos un cēlos darbus, kurus Dievs no viņiem prasa, bet
kurus viņi nav darījuši. Nepietiek, ka ir koki Dieva dārzā. Viņiem jāattaisno uz viņiem
liktās gaidas, ir jānes augļus. Viņš dara viņus atbildīgus par visu labu, ko viņi caur viņa
stiprinošo žēlastību būtu varējuši darīt, bet nav darījuši. Debess grāmatās viņi būs ierakstīti
kā tādi, kas kavē Dieva valstību zemes virsū. Bet pat šī ļaužu šķira nav gluži bez cerības.
Pie tiem, kas Dieva žēlsirdību ir atstājuši novārtā un viņa žēlastību nelietīgi valkājuši, vēl
vienmēr lūdzoši tuvojas paciet1bas un mīlestības pilnā sirds. Tāpēc viņš saka: «Uzmosties
tu, kas guli, un celies augšā no miroņiem, tad Kristus tevi apgaismos. Tad nu pielūkojiet,
ka jūs apdomīgi staigājiet, ne kā neprātnieki, bet kā prāta ļaudis. Ņemat vērā to laiku, jo
tās dienas ir ļaunas.»1 Kad nāks piemeklēšanas laiks, tad tie būs redzami, kas Dieva vārdu
ir ņēmuši par savas dzīves likumu. Vasarā nav redzami manāma starpība starp pastāvīgi
zaļiem un citiem kokiem; bet kad nāk ziemas vētras, pastāvīgi zaļie koki neizmainās, kamēr
citiem kokiem jānoliek savu lapu rotu. Tā tagad nepareizi domājošais kristīgais nav
izšķirams no īstiem kristīgiem. Bet tagad ir taisni tas laiks, kur starpība nāks redzama. Lai
atkal celtos pretestība, lai lepnuma un nepacietības gars atkal paceļ savu scepteri un lai
sākas vajāšanas, tad tie, kas pieķērušies tikai pa pusei un arī glaimotāji sāks šaubīties un
atstāsies no savas ticības; bet patiesais kristīgais stāvēs stipri kā klints; viņa ticība būs
stiprāka, viņa cerība gaišāka nekā labās dienās. {LC 305.1}
Dāvids dziesminieks saka: «Es pārdomāju tavas liecības. Caur tavām pavēlēm es topu
prātīgs, tādēļ es ienīstu visus viltus ceļus.»1 {LC 306.1}
«Svētīgs tas cilvēks, kas atradis gudrību, un cilvēks, kam tiek saprašana.» «Jo tas būs
kā koks, kas pie ūdens dēstīts, kas savas saknes izlaiž pie upes un nejūt, kad karstams nāk;
viņa lapas paliek zaļas, un sausā gadā viņš nebēdā un nemitas augļus nest.»2 {LC 306.2}
363