Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
Viņš slāpa pēc atzīšanas, un viņa nopietnais un praktizkais prāts meklēja labāk
paliekamo un derīgo, nekā tukši ārīgo un paviršo.Kad viņam bija astoņpadsmit gadi un viņš
iestājās Erfurtes augstskolā, viņa izredzes un stāvoklis bija labāki nekā bērna dienās, jo
viņa vecāki caur uzcītību un taupību savu dzīvi nodrošinājuši varēja tam palīdzēt ar visu
vajadzīgo. Zem saprātīgu draugu iespaida nebija arī vairs tik sajūtamas agrākās
audzināšanas drūmās sekas. Viņš rosīgi nodevās labāko rakstnieku studijām, apaugļodams
savu prātu ar viņu svarīgākām domām, un darīja gudro gudrības par savām. Pat agrāk jau
pie saviem skarbiem skolotājiem viņš agri deva cerības, ka iznāks no viņa kas sevišķs; zem
labvēlīgiem apstākļiem viņa gars attīstījās ātri. Caur savu drošo atmiņu, dzīvo fantāziju,
lielām domāšanas spējām un nepiekūstošo uzcītību pie studijām viņš drīz ieņēma pirmo
vietu savu biedru vidū. Garīgā disciplīna briedināja viņa prātu, pamodināja gara darbību
un skata asumu, kas viss viņu sagatavoja nākamām dzīves cīņām. {LC 116.3}
Dieva bijāšana mājoja Lutera sirdī; tā deva viņam spēku palikt stingri pie saviem dzīves
pamatiem un veda dziļā pazemībā tuvāk Dievam. Viņš pastāvīgi juta sevi atkarīgu no Dieva
palīdzības un nekad neaizmirsa uzsākt dienu ar lūgšanu — Dievs lai vada un stāv klāt.
«Labi lūgt,» viņš bieži sacīja, «ir labāk, neķā līdz pusei izstudēt.» {LC 117.1}
Rokoties kādreiz augstskolas bibliotēkā pa grāmatam. Luters atrada latīņu bībeli. Tādu
grāmatu viņš vēl nekad nebija redzējis. Viņš pat nezināja, ka tāda grāmata ir. Agrak
dievkalpošanās viņš bija dzirdējis dažas vietas no atrastām evaņģēlija un vēstuļu dalām un
domāja, ka tās ir visa bībele. Tagad viņš pirmo reizi skatījās uz viņu visu. Bijība un
izbrīnīšanās mijās viena caur otru šķirstot svētās lapas; ar paātrinātu pulsu un pukstošu sirdi
viņš lasīja apakš sevis dzīvības vārdus, šad tad apstādamies un izsaukdamies: ,.Ak, kaut
Dievs man pašam dotu šādu grāmatu!» Eņģeļi no debesīm stāvēja viņam klāt, un gaismas
stari no Dieva troņa palīdzēja viņam atklāt dārgās patiesības mantas. Viņš arvien bijās
apvainot Dievu, un tagad tik gaiši, kā nekad agrāk, viņš pārliecinājās par savu grēku pilno
stāvokli. {LC 117.2}
Karsta ilgošanās, atsvabināties no grēkiem un atrast mieru pie Dieva beidzot lika viņam
iestāties klosterī un nodoties mūku dzīvei. Še no viņa prasīja, ka tas darītu zemākos kalpa
darbus un ietu ubagodams no mājas uz māju.Viņš bija tajā vecumā, kad visvairāk kārojās
cieņa un vērtības atziņa, un šie zemie darbi aizskāra jo dziļi viņa dabīgās jūtas; bet viņš
pacietīgi panesa pazemojumus, jo ticēja, to prasot viņa grēki. {LC 117.3}
Katru acumirkli, kuru varēja atlicināt no saviem dienas darbiem, viņš izlietoja studijām,
neņemdams sev pat vēl miegu un nenovēlēdams sev laika iebaudīt savu vienkāršo barību.
Visvairāk viņš smēla prieku pie Dieva vārdu studijām. Viņš bija atradis bībeli, pieķēdētu
pie klostera mūra, un uz turieni viņš tagad devās jo bieži. Arvien dziļāk pārliecinādamies
par saviem grēkiem, viņš pats caur saviem darbiem gribēja iemantot piedošanu un mieru.
Viņš veda visai stingru dzīves veidu ar gavēšanu, negulēšanu, pātagām krustā sitot savu
66