Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
Visus laikmetus pārskatīdama Dieva acs bija vērsta uz izšķirošo brīdi, kurā nonāks viņa
tauta, kad laicīgās varas nostāsies pret tiem kaujas kārtībā. Līdzīgi sagūstītiem izsūtītiem
tie baiļosies no bada jeb varmāku nāves. Bet Svētais, kas Israēla bērnu priekšā pāršķīra
Sarkano jūru, parādīs savu vareno roku un atsvabinās tos no viņu gūstniecības. «Un tanī
dienā, ko es darīšu, saka tas Kungs Cebaots, tie man būs par īpašumu, un es to žēlošu, kā
vīrs savu dēlu žēlo, kas viņam kalpo.»2 Ja tanī laikā taptu izlietas Kristus uzticamo
liecinieku asinis, viņas nevarētu būt, kā tas bija ar mācekļu asinīm, par sēklu, kurai
vajadzēja nest kūlīšus Kunga pļaujas dienā. Viņu uzticība nevarētu būt citiem par liecību,
lai tos pārliecinātu par patiesību; jo apcietinātā sirds ilgi turējusies pretim žēlastības
viļņiem, kamēr tie vairs neatgriezās. Kad taisnos tagad atstātu viņu ienaidniekiem par
upuri, tad tumsības lielskungs gavilētu. Dziesminieks saka: «Jo tanī ļaunā dienā viņš mani
paslēpj savā dzīvokli, viņš mani sargā savā telts ēnā, viņš mani paaugstina uz akmeņa
kalna.»2 Kristus sacījis: «Ejta. mani ļaudis, ejta savas kambaros, un aizslēdziet savas
durvis aiz sevis, apslēpjaties kādu mazu brīdi, kamēr tā dusmība pāriet. Jo redzi, tas Kungs
izies no savas vietas, piemeklēt netaisnību pie zemes iedzīvotājiem, un zeme atsegs savas
asinis un neapklās vairs savus nokautos. Jauka būs to atsvabināšana, kas pacietīgi gaidījuši
uz viņa atnākšanu un kuru vārdi ir rakstīti dzīvības grāmatā.» {LC 337.2}
384