Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
Neapšaubāmi protestantu ticības dažādajās baznīcās. Laikā, kad šīs draudzes radās, tās
droši nostājās par Dievu un patiesību un pār tām dusēja Kunga svētība. Pat neticīgā pasaule
bija spiesta atzīt Evaņģēlija principu pieņemšanas labo iespaidu. Pravietis sacīja par
Izraēlu: "Tava slava izpaudās tautu starpā tava skaistuma dēļ, jo tas bija pilnvērtīgs tieši to
rotu dēļ, kurās Es tevi tērpu." (Ec. 16:14) Bet šīs baznīcas krita tās pašas iekāres dēļ, kas
pazudināja Izraēlu un kļuva par šīs tautas lāstu – vēlēšanās atdarināt bezdievīgo ieradumus
un baudīt viņu draudzību. "Bet tu paļāvies par daudz uz savu skaistumu, un (..) paliki par
laulības pārkāpēju." (Ec. 16:15) Daudzas protestantu baznīcas seko Romas piemēram,
stājoties nelikumīgā savienībā ar "zemes ķēniņiem" – izveidojot valsts baznīcas, kas
saistītas ar laicīgām valdībām, bet vēl citas konfesijas, – meklējot pasaules labvēlību. Un
tāpēc terminu "Bābele" – sajukums – drīkstam attiecināt uz visām šīm organizācijām, kas
apliecina, ka to mācības ir ņemtas no Bībeles, tomēr savā starpā ir sadalījušās neskaitāmās
sektās ar pretrunīgām ticības apliecībām un teorijām.
Šīs, no Romas atdalījušās baznīcas, atklāj arī citas Romai raksturīgas iezīmes, ne tikai
grēcīgo savienību ar pasauli.
Kādā Romas katoļu darbā ir apgalvots, ka, ja Romas baznīca jebkad ir bijusi vainojama
elku pielūgšanā, pagodinot svētos, tad tās meitai, anglikāņu baznīcai, ir tāds pats
noziegums, jo tai ir desmit baznīcu, kas veltītas jaunavai Marijai, pret vienu Kristum
iesvētītu Namu. (3)
Un Dr. Hopkinss A Treatise on the Millenium saka sekojošo: "Nav nekāda pamata
spriedumam, ka antikrista gars un darbība aprobežojas vienīgi ar, tā saucamo, Romas
baznīcu. Arī protestantu draudzēs ir daudz kas no antikrista, un tās atrodas tālu no tā, lai
būtu pilnīgi reformētas no (..) samaitātības un ļaunuma." (4)
Par presbiterāņu baznīcas šķiršanos no Romas Dr. Gatrijs raksta: "Pirms trim
gadsimtiem mūsu baznīca ar atvērtu Bībeli uz sava karoga un moto: "Meklējiet Rakstos"
izgāja pa Romas vārtiem." Un tālāk seko nozīmīgs jautājums: "Bet vai tā no Bābeles izgāja
tīra?" (5)
"Anglikāņu baznīca," saka Sperdžens, "šķiet, viscaur pārbarota ar sakramentiem, bet,
kas tai nepiekrīt, ir tikpat nožēlojamā kārtā samaitāti ar filozofisko neticību. Ļaudis, no
kuriem mēs gaidījām lielas lietas, viens pēc otra novēršas no tiešajiem ticības pamatiem.
Es domāju, ka Anglijas sirdi viscaur sagrauzusi nolādētā neticība, kas tomēr vēl uzdrīkstas
kāpt kancelē un saukties par kristietību."
Kas bija lielās atkrišanas sākotnējais cēlonis? Kā sākās draudzes atkāpšanās no
evaņģēliskās vienkāršības? Piemērojoties pagāniskajiem paradumiem, lai pagāniem
atvieglotu kristietības pieņemšanu. Apustulis Pāvils atzina, ka jau viņa dienās savu darbu
sāka "netaisnības noslēpumainais spēks". (2. Tes. 2:7) Kamēr dzīvoja apustuļi, draudze bija
233