Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
To darbu var izdarīt pie sevis tikai caur ticību uz Kristu, caur Dieva Gara spēku, kas
iekš mums mīt. Pāvils saka uz ticīgiem: «Dzenaties ar bijāšanu un drebēšanu uz to, ka
topiet svēti. Jo Dievs ir ras, kas iekš jums rada ir gribēšanu, ir padarīšanu pēc sava laba
prāta.»5 Kristīgais sajutīs grēka kārdinājumus, bet viņš pastāvīgi cīnīsies tiem pretī. Te ir
vajadzīga Kristus palīdzība. Cilvēka vājums tiek savienots ar dievišķo spēku un ticība
izsaucas: «Bet paldies Dievam, kas mums uzvaru devis caur mūsu Kungu Jēzu
Kristu.»6 {LC 225.1}
Svētie raksti skaidri rāda, ka svēttapšanas darbs no mazuma iet uz lielumu. Kad
grēcinieks atgriežoties caur Kristus izlīdzinošām asinīm atrod mieru iekš Dieva, tad
kristīgā dzīve nupat tik ir sākusies. Tagad viņam «ir jāiet pie pilnības,» jātop par pilnīgu
cilvēku, «kas pēc sava mēra ir pilnīgi līdzīgs Kristum. Apustulis Pāvils raksta: «Brāļi, man
nešķiet, ka to jau esmu satvēris; bet to vien daru: aizmirsdams to, kas aiz manis, es stiepjos
uz to, kas priekšā, es dzenos pēc mērķa, pēc goda maksas, uz ko Dievs debesis ai cina iekš
Kristus Jēzus.»1 Un Pēteris mums rāda, kas 1r jādara, lai taptu svēts, kādu bībele grib:
«Tad nu visā spēkā uz to dzīdamies pasniedzat savā ticībā tikumu un tikumā atzīšanu, un
atzīšanā sātību, un sātībā pacietību, un pacietībā dievbijāšanu, un dievbijāšanā brāļu
mīlestību, un brāļu mīlestībā mīlestību uz visiem... Jo to darīdami jūs nekad
nepaklupsiet.»2 {LC 225.2}
Tie, kuri biblisko svēttapšanu ir piedzīvojuši, būs pazemīgi garā. Tāpat kā Mozus viņi
ieraudzīja svētuma svinīgo diženumu un redzēja savu pašu necienību, bet tam pretī stāvēja
Dieva skaidrība un viņa cēlā pilnība. Pravietis Daniēls bija patiesas svēttapšanas piemērs.
Viņa garā dzīve bija pilna caur cēlo kalpošanu savam Meistaram. Viņš bija viens tāds vīrs,
kuru debesis mīlēja.3 Šis godātais pravietis tomēr neapgalvoja vis, ka ir tīrs un svēts, bet
skaitīja sevi par patiesi grēcīgu Israēla bērnu, kad viņš pie Dieva aizlūdza par savu tautu:
«Jo mēs nometamies ar savām lūgšanām tavā priekšā ne uz savu taisnību, bet uz tavu lielo
žēlastību.» «Mēs esam grēkojuši, mēs esam bijuši bezdievīgi.» Viņš izsakās: «Kamēr es
vēl runāju un lūdzos un savus grēkus un savu Israēla ļaužu grēkus sūdzēju» u. t. t. Un par
kādu citu vēlāku notikumu, kur viņam Dieva Dēls parādījās, viņš saka: «Mans vaigs
nejauki nobāla, un man spēka vairs neatlika.»4 {LC 226.1}
Kad Ījabs vētras troksnī izdzirda tā Kunga balsi, viņš izsaucās: «Tāpēc man ir žēl un
sirds man sāp par to pīšļos un pelnos.»5 Tas bija tajā laikā, kad Jesaja redzēja Dieva godību
un dzirdēja ķerubus saucam: «Svēts, svēts, svēts ir tas Kungs Cebaots!», — kad izsaucās
Jesaja: «Vai man, man ir jāiet bojā!»6 Pāvils, pēc tam, kad bija aizrauts trešās debesīs un
dzirdēja neizteicamus vārdus, kurus neviens cilvēks nevar izrunāt, sprieda pats par sevi kā
par «vismazāko no visiem svētiem».7 Tas bija mīļais Jānis, kas dusējis pie Jēzus krūtīm,
un kas redzējis viņa godību, tomēr metās eņģelim pie kājām.8 {LC 226.2}
185