Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
nevar iemācīties, kā vien tie simts un četrdesmit un četri tūkstoši. Tā ir Mozus un tā jēra
atsvabināšanas dziesma. Vienīgi tie simts un četrdesmit četri tūkstoši var šo dziesmu
iemācīties; jo tā ir viņu piedzīvojumu dziesma un nevienam nav bijuši tādi piedzīvojumi,
kā viņiem. «Tie ir tie, kas tam jēram seko pakaļ, uz kurieni viņš iet.» Tie tiks pēc tam, kad
no dzīviem būs uzņemti debesīs, uzskatīti «par pirmajiem Dievam un tam jēram.»1 Šie ir
tie, kas ir nākuši no lielām bēdām»,2 viņi ir pārcietuši tos bēdu laikus, kādi nekad vēl nebija
bijuši kamēr cilvēki apdzīvo zemi. Viņi ir izturējuši Jēkaba bēdu laika bailes. {LC 353.1}
Viņi pēdējā Dieva dusmības laikā stāvējuši bez vidutāja. Bet viņi ir tikuši atsvabināti,
jo viņi «savas drēbes ir mazgājuši un balinājuši tā jēra asinīs.» «Un viņu mutē viltība nav
atrasta, jo tie ir bezvainīgi Dieva goda krēsla priekšā.» «Tādēļ tie ir Dieva goda krēsla
priekšā un viņam kalpo dienām un naktīm viņa namā, un kas sēž uz goda krēsla, izplatīs
savu telti pār tiem.»3 Viņi redzēja, ka zeme tiek caur badu un mēri izpostīta, un saulei bija
vara mocīt ļaudis ar lielu karstumu, un tiem bija jānes ciešanas, bads un slāpes. Bet «ne tie
vairs izsalks, ne tiem vairs slāps; ne saule ne kāds karstums tos vairs spiedīs; jo tas jērs,
kas ir goda krēsla vidū, tas ganīs un tos vadīs pr dzīvības ūdens avotiem, un Dievs nožāvēs
visas asaras no viņu acīm.»4 {LC 354.1}
Visos laikos Pestītāja izredzētie ir audzināti un skoloti pārbaudījumu skolā. Viņi staigā
zemes virsū pa šaurām takām, viņi ir tīrīti bēdu uguns krāsnī. Jēzus dēļ viņi izcieta
pretestību, ienaidu. apmelošanu. Viņi tam sekoja caur sāpīgām cīņām; viņi gāja
pašaizliedzīgi un izcieta rūgtu vilšanos. Caur saviem pašiem rūgtiem piedzīvojumiem viņi
mācījās grēka ļaunumu, grēka varu, vainu un sāpes un skatījās uz to ar riebumu. Bezgalīgā
upura atzīšana, kas nests viņiem par pestīšanu, padara viņus mazus savās pašās acīs un
piepilda viņu sirdis ar pateicību un slavēšanu, ko tie, kas nekad nav krituši, nevar aptvert.
Viņi daudz mīlē, jo viņiem daudz ir ticis piedots. Tā kā viņi ir Kristus ciešanu
līdzdalībnieki, tad viņi ir arī gatavi ņemt dalību pie viņa godības. Dieva mantinieki ir nākuši
no jumta istabiņām, no cietumiem, no ešafotiem, no kalniem, no tuksnešiem, no zemes
bedrēm un no alām jūras malā.» Zemes virsū staigādami viņi ir cietuši trūkumu, bēdas,
neērtības.» Miljoni ļaužu ar kaunu apklāti ir nokāpuši kapā, jo viņi noteikti liedzās padoties
sātana melu prasībām. Cilvēku tiesas viņus turēja par vislielākiem noziedzniekiem. Bet
«Dievs ir tagad tiesnesis.»1 Tika spriesta pēdējā tiesa zemes virsū. Viņš «atņems savu ļaužu
negodu»2 un tos sauks «svēta tauta», «tā Kunga atpestītie»;3 viņš ir pavēlējis «dāvināt
glītumu pelnu vietā, prieka elji skumības vietā, skaistas drēbes izmisuša prāta vietā.»4 Viņi
vairs nav vāji, apbēdināti, izkaisīti un apspiesti. No šī laika sākot viņiem būs vienmēr būt
pie tā Kunga. Viņi stāv bagātākās drēbēs troņa priekšā, kādas nekad nav redzējuši pat
visvairāk godātiem zemes virsū, Viņi ir kronēti ar krāšņām diadēmām, kādas nekad nav
uzliktas nevienam valdniekam. Sāpju un raudāšanas laiks ir pagājis, Godības ķēniņš ir
noslaucījis asaras no visu vaigiem; katrs bēdu iemesls ir iznīcināts. Zem lēni līgojošiem
393