Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
Nodaļa 30 - Naids starp cilvēku un sātanu
Es celšu ienaidu starp tevi nu sievu, starp tavu sēklu un viņas. sēklu. Viņš samīs tavu
galvu, un tu viņam iedursi papēdī.»1 Dievišķais tiesas spriedums, kas tika sacīts uz sātanu
pēc cilvēka grēkos krišanas, bija arī pravietojums priekš visiem laikiem līdz pasaules galam
un norādījums uz lielo cīņu, pie kuras piedalīsies visi cilvēki, kas apdzīvos zemi. {LC
257.1}
Dievs saka: «Es celšu ienaidu.» Šis ienaids nav no paša sākuma. Kad cilvēks pārkāpa
dievišķo likumu, viņa daba tapa ļauna un viņš nāca saskaņā ar sātanu, bet ne strīdū. Nav
pašā sākumā ienaida starp grēcīgo cilvēku un grēku sācēju. Abi tapa ļauni caur atkrišanu.
Atkritējs nav nekad mierīgs, izņemot tad, kad viņam jūt līdzi un viņu pabalsta tie, kurus
viņš ir pavedis sekot savam piemēram. Aiz tā iemesla apvienojas krituši eņģeļi un
bezdievīgi cilvēki izmisuma pilnā apvienībā. Kad nebūtu Dievs pats vidū nācis, tad cilvēki
vis nebūtu ienaidā ar sātanu, bet visa cilvēku saime kopā ar viņu būtu sacēlusies pret
Dievu. {LC 257.2}
Tāpat kā sātans bija eņģeļiem licis sacelties, tā viņš kārdināja arī cilvēku uz grēku, lai
caur to nodrošinātu sev palīgus karā pret debesīm. Kas attiecas uz ienaidu pret Kristu, tad
te nevienprātības kritušo eņģeļu starpā nebija; kaut citos punktos valdīja nesaskaņa, tak
karā pret pasaules valdnieku viņi bija cieši apvienojušies. Bet kad sātans dzirdēja
paziņojumu, ka pastāvēšot ienaids starp viņu un sievu, starp viņa sēklu un viņas sēklu, viņš
zināja, ka tiks apturēts savā darbā; ka caur kautkādu iemeslu cilvēkam būs iespējams
turēties pretī viņa varai. {LC 257.3}
Sātana naids pret cilvēci ir skaudība, jo cilvēki caur Kristu ir iemantojuši Dieva
mīlestību un žēlastību. Viņš cenšas samaitāt dievišķo pestīšanas plānu, un viņa darbus
izķēmojot un sagānot apmest Dievu ar kaunu. Viņš gribētu debesīs izsaukt ciešanas un
zemi pildīt ar sāpēm un postu. Un viņš norāda uz visn šo ļaunumu, itkā Dievs būtu vainīgs,
jo viņš cilvēkus tādus radījis. {LC 258.1}
Žēlastība, kuru Kristus iedēsta dvēselē, modina cilvēkos naidu pret sātanu. Bez šis
žēlastības atgriezties un bez atjaunojošā spēka cilvēks paliktu sātana gūsteknis, viņa kalps
un viņa pavēļu izpildītājs. Bet jaunais dzīvības princips saceļ tur dvēselē strīdu, kur 1īdz
tam valdīja miers. Spēks, kuru Kristus dāvā, dod cilvēkam iespēju pretoties tirānam un
varas laupītājam. Kas vienmēr rāda, ka viņš nemīlē grēku, bet bīstas viņu, kas uzvar
kaislības, kas viņa iekšienē,— liecina, ka viņā ir tā spēks, kas nāk no augšienes. {LC 258.2}
Ienaids, kas pastāv starp Kristus garu un sātana garu visi uzkrītošā kārtā parādījās
Jēzum pasaulē nākot. Jūdi viņu atmeta ne tikdaudz tāpēc, ka viņš nāca bez pasaulīgas
bagātības, bez krāšņuma un varenības. Viņi redzēja, ka viņam bija vara, kura bagātīgi
atsvēra šo citu labumu trūkumu. Bet Kristus skaidrība un svētums izsauca pret viņu
309