Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
ļaudis, briesmu laikā mierinātu, stiprinātu un pasargātu. Sātana uzbrukumi būs nikni un
noteikti; bet Dieva acs stāv nomodā pār savu tautu un viņa auss klausās uz viņas
saucieniem. Bēdas ir lielas; ugunskrāsns liesmas taisās to aprīt; bet tas no grēkiem
mazgātais savējos iznesīs laukā kā ugunī šķīstītu zeltu. Dieva mīlestība uz saviem bērniem
šai lielā bēdu un piemeklēšanas laikā ir tikpat stipra un maiga, ka labajās saules dienās, bet
ir vajadzīgs, ka viņi nāk ugunsliesmās, jo visam, kas no zemes ir pielipis, jāatdalās nost,
lai tie Kristus līdzību pilnīgi varētu atstarot. {LC 324.4}
Bēdu un baiļu laiks prasīs no mums ticību, kas var panest grūtumu, trūkumu un badu,
ticību, kas nezūd, kad arī jo stipri viņa tiek pārbaudīta. Lai uz šo pārbaudīšanu varētu
sagatavoties, tad visiem tiks dāvināts žēlastības laiks. Jēkabs uzvarēja, jo viņš bija izturīgs
un noteikts. Viņa uzvara ir nenogurstošas lūgšanas spēka pierādījums. Visiem, kas tāpat kā
viņš turēsies pie Dieva apsolījumiem, un kas būs tikpat nopietni un izturīgi, kāds viņš bija,
visiem tiem panākums ir drošs. Bet tie, kas negrib sevi aizliegt, negrib ar Dievu cīnīties,
negrib ilgi un nopietni lūgties viņa svētības, neredzēs panākumus. Ar Dievu cīnīties — cik
maz ir tādu, kas zin, ko tas nozīmē! Cik ir tādu, kas tuvojušies Dievam ar dedzīgu, sirsnīgu
ilgošanos tik izturīgi, kamēr katra iespēja sasniedza visaugstāko pakāpi? Cik maz ir tādu,
kas ar nesatricināmu ticību turas pie Dieva apsolījumiem, kad neaprakstāms izmisums kā
vilni gāžas pār lūdzēju. Tiem, kas tagad tik maz piekopj ticību, visvairāk draud briesmas,
krist par upuri sātana viltībām un sirdsapziņas spaidiem. Un kaut arī viņi izturēs
pārbaudījumu, bēdu laikā tomēr viņi grims dziļā izmisumā un bailēs, jo viņi paļaušanos uz
Dievu nekad nav mēģinājuši padarīt par savu ieradumu. Novārtā atstātās mācības, kuas
ticība tiem bija gribējusi dot, tie tad būs spiesti mācīties, sava briesmīgā sirds nemiera
dzīti. {LC 325.1}
Mums ir jāmācās Dievu pazīt caur to, ka mēs viņa apsolījumus pie sevis piedzīvojam.
Eņģeļi pieraksta katru lūgšanu, kas ir nopietna un patiesa. Labāk būtu, ja mēs atsacītos no
savu patmīlīgo iegribu apmierināšanas, nekā no Dieva tuvuma. Dziļākā nabadzība, lielākā
pašaizliedzība, kad Dievs to uzlicis un prasa, ir labāki nekā bagātība, slava, gods, ērtības,
jeb draugi bez Dieva. Mums jāņem laiks priekš lūgšanas. Kad mēs pielaižam, ka pasaulīgās
interses aizņem mūsu prātus, tad mums arī jāļauj, ka Dievs paņem mūsu zelta elkus, mūsu
mājas un auglīgos laukus. {LC 325.2}
Jaunība nekristu grēkā, ja viņa atteiktos iet pa citu ceļu, kā vienīgi pa to, priekš kura tā
varētu izlūgties Dieva svētību. Kad pēdējie vēstneši, kas nes pasaulei svinīgo brīdinājumu,
izlūgtos Dieva svētību— ne auksti un vienaldzīgi, bet no visas sirds, ar pilnu ticības spēku,
kā kādreiz Jēkabs,— viņi atrastu daudzas vietas, par kurām tie varētu sacīt: «Es esmu Dievu
vaigā redzējis, un mana dvēsele ir vesela kļuvusi (izglābta).»1 Debesīs uz viņiem skatītos
kā uz valdniekiem un viņiem būtu spēks uzvarēt Dievu un cilvēkus. {LC 326.1}
376