Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
Kur vien baznīca ir ieguvusi laicīgu varu, tur tā šo varu ir izlietojusi cilvēku sodīšanai,
kas nepiekrīt tās pieņemtajām mācībām. Protestantu baznīcas, kas sekojušas Romas pēdās,
veidojot savienību ar laicīgām varām, ir apliecinājušas līdzīgu tieksmi ierobežot cilvēku
sirdsapziņas brīvību. Spilgts piemērs ir Anglijas baznīcas ilgstošās sektantu vajāšanas.
Sešpadsmitajā un septiņpadsmitajā gadsimtā tūkstošiem sludinātāju – anglikāņu baznīcas
pretinieku – bija spiesti atstāt savas draudzes, un daudziem, kā draudžu ganiem, tā ierindas
locekļiem, nācās maksāt naudas sodus, izciest ieslodzījumu, spīdzināšanu vai pat mocekļa
nāvi.
Tikai atkrišana pirmajā draudzē izraisīja vēlēšanos meklēt valdības palīdzību, un šis
solis sagatavoja ceļu pāvestības, tas ir, zvēra attīstībai. Pāvils sacīja: "(..) vispirms jānāk
atkrišanai un atklāti jāparādās grēka cilvēkam." (2. Tes. 2:3) Tādēļ varam teikt, ka tieši
atkrišana draudzē sagatavos ceļu arī zvēra tēlam.
Bībele ziņo, ka pirms Kunga nākšanas būs reliģijas pagrimums, kas līdzināsies tam,
kāds pastāvēja pirmajos gadsimtos. "Pēdējās dienās briesmīgi laiki nāks. Jo cilvēki būs
pašu mīļotāji, naudas kārīgi, lielīgi, lepni, zaimotāji, vecākiem nepaklausīgi, nepateicīgi,
nesvēti, bez mīlestības, nesaderīgi, apmelotāji, kas nesavaldās, kas briesmīgi, kas labu
nemīl, nodevēji, nebēdnieki, uzpūtīgi, kas vairāk mīļo kārības nekā Dievu, kas liekas Dieva
bijāšanu cienījoši, bet Viņa spēku aizliedz." (2. Tim. 3:1-5, Glika tulk.) "Gars skaidri saka,
ka vēlākos laikos daži atkritīs no ticības, pieķerdamies maldu gariem un dēmonu
mācībām." (1. Tim. 4:1) Sātans strādās "ar visu viņa viltus varu, zīmēm un brīnumiem".
Un visi, kas "patiesības mīlestību nav pieņēmuši, ka taptu svēti", tiks atstāti, lai pieņemtu
"spēcīgu maldīšanās garu, ka tie tic meliem". (2. Tes. 2:9-11, Glika tulk.) Kad būs
aizsniegts šis bezdievības stāvoklis, sekos tādi paši rezultāti kā pirmajos gadsimtos.
Lielo dažādību protestantisko baznīcu ticībā un pārliecībā daudzi uzskata par izšķirošu
pierādījumu, ka nekad un ne ar kādiem līdzekļiem piespiedu kārtā neizdosies panākt
vienveidību. Bet jau gadiem ilgi protestantu baznīcās ir jūtams spēcīgs un pieaugošs
noskaņojums par labu tādai savienībai, kas pamatotos uz kopīgiem mācības atzinumiem.
Lai izveidotu šādu savienību, neizbēgami jāatsakās no tādu tematu iztirzāšanas, kuros nav
vienprātības, lai cik svarīgi tie arī nebūtu, raugoties no Bībeles viedokļa.
1846. gadā kādā svētrunā Čārlzs Bīčers deklarēja, ka "evaņģēliskās protestantu
konfesijas" sludinātājus "visu laiku vada ne tikai lielas cilvēciskas bailes, bet tie dzīvo,
kustas (445) un elpo pilnīgi samaitātā vidē, katru stundu atsaucoties savas dabas
zemiskajiem elementiem, lai apklusinātu patiesību un zemotos atkrišanas varas priekšā.
Vai šo ceļu negāja Roma? Vai mēs atkal nedzīvojam tās dzīvi? Un ko mēs redzam tieši sev
priekšā? Citu vispārēju koncilu, pasaulplašu savienību! Evaņģēlisku aliansi un visu
aptverošu ticības apliecību!" (5) Kad tas būs sasniegts, tad no centieniem nodrošināt
pilnīgu vienveidību ar spēka palīdzību mūs šķirs vairs tikai viens solis.
273