Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
Tomēr pāvesta bullu pienākšana visai Anglijai uzlika negrozāmu pienākumu ķeceri
apcietināt. Šie pasākumi jau norādīja uz sārtu. Šķita nenovēršami, ka Viklifs drīz kritīs par
upuri Romas atriebībai. Bet Tas, kurš savam kalpam senos laikos sacīja: "Nebīsties: Es tev
esmu par priekšturamām bruņām," (1. Moz.15:1) – atkal izstiepa roku, lai aizsargātu savu
vēstnesi. Nāve pienāca nevis reformatoram, bet pāvestam, kurš citiem bija lēmis bojāeju.
Nomira pāvests Gregors XI, un garīdznieki, kas bija sapulcējušies uz Viklifa
nopratināšanu, atkal izklīda.
Dievs tālredzīgi pārvaldīja arī turpmākos notikumus, lai reformācijai dotu iespēju
attīstīties. Gregora XI nāvei sekoja divu pāvestu - sāncenšu ievēlēšana. Tagad paklausību
pieprasīja jau divas strīdīgas varas, ikviena uzsverot savu nemaldību. (Skat. Pielikumā.)
Katra no tām ticīgos aicināja to atbalstīt cīņā pret konkurentu, savas prasības pastiprinot ar
briesmīgiem baznīcas lāstiem pār pretinieku, bet piekritējiem apsolot atvieglojumu
Debesīs. Tas viss pāvestības varu ļoti novājināja. Sāncenšu kliķes bija pilnīgi aizņemtas ar
savstarpējiem uzbrukumiem, un Viklifam kādu laiku bija miers. Lāsti un savstarpēji
apvainojumi tagad lidoja no pāvesta uz pāvestu, un pretrunīgo prasību atbalstīšanai izlēja
asins straumes. Baznīcu pārplūdināja tenkas un noziegumi. Pa to laiku reformators savas
Lutervortsas draudzes klusajā vientulībā čakli strādāja, lai cilvēku uzmanību novērstu no
strīdīgajiem pāvestiem pie Jēzus, Miera Lielkunga.
Šķelšanās ar tās izraisītajiem strīdiem un postu sagatavoja ceļu reformācijai, jo deva
ļaudīm iespēju labāk novērtēt, kas patiesībā bija pāvestība. Savā rakstā On the Schism of
the Popes ("Par pāvestu šķelšanos") Viklifs aicināja tautu pārdomāt, vai šie divi priesteri,
nosaucot viens otru par antikristu, tiešām nerunāja patiesību. (87) "Dievs," viņš sacīja,
"negribēja vairs ilgāk ciest, ka ienaidnieks mājo tikai vienā vienīgā šādā priesterī, bet (..)
izraisīja šķelšanos divu starpā, lai cilvēki Kristus vārdā abus varētu vieglāk pārvarēt." (4)
Viklifs, līdzīgi savam Meistaram, Evaņģēliju sludināja trūcīgajiem.
Neapmierinādamies ar gaismas izplatīšanu tikai savas Lutervortsas draudzes vienkāršajos
mājokļos, viņš nolēma, ka tā jāienes ikvienā Anglijas daļā. Lai to panāktu, viņš
noorganizēja sludinātāju grupu – vienkāršus, dievbijīgus cilvēkus, kas mīlēja patiesību un
neko citu nekāroja tik ļoti kā tās izplatīšanos. Šie vīri pārstaigāja zemi, mācīdami tirgus
laukumos, lielu pilsētu ielās un uz lauku ceļiem. Viņi uzmeklēja vecos, slimos un nabagos,
atklājot tiem prieka vēsti par Dieva žēlastību.
Būdams teoloģijas profesors Oksfordā, Viklifs Dieva Vārdu sludināja universitātes
auditorijās. Studentiem viņš patiesību mācīja tik uzticīgi, ka izpelnījās pagodinošo
nosaukumu "Evaņģēlija doktors". Bet vislielākajam viņa dzīves darbam vajadzēja būt
Rakstu pārtulkošanai angļu valodā. Kādā savā brošūrā – On the Truth and Meaning of
Scripture ("Par patiesību un Rakstu nozīmi") – viņš jau izteica nodomu pārtulkot Bībeli,
43