Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
ļaudīm atnesis lielas ciešanas. Briesmu un bēdu stundā piepildās vārds: «Tā Kunga eņģelis
apmetas ap tiem, kas viņu bīstas, un tos izglābj.»1 {LC 335.3}
Ar lielu ilgošanos Dieva ļaudis gaida sava Ķēniņa nākšanas zīmes. Kad sargiem jautās:
«Sargs, cik gara vēl nakts?», tad atskanēs atbilde: «Rīts nāk un atkal nakts.»1 Mākoņos pār
kalnu galiem atspīd gaisma. Drīz atklāsies viņa godība. Taisnības saule taisās lēkt. Rīts un
nakts nebeidzamās taisnības dienas iesākums, mūžīgās nakts krēslojums pār bezdievīgiem
— abi ir klāt. {LC 336.1}
Kad tie, kas ar Dievu cīnās, raida savas lūgšanas augšup pie viņu, izskatās it kā
priekškars, kas tos šķir no neredzamās pasaules, gandrīz jau būtu pacelts. Debesis sārtojas
no mūžīgās dienas ausmas, un līdzīgi jaukai eņģeļu balss skaņai, viņu ausis sasniedz vārdi:
«Palieciet stipri savā uzticībā. Palīdzība nāk.» Kristus, visvarenais uzvarētājs, sniedz
pretim saviem nogurušiem cīnītājiem neiznīcīgo godības kroni, un caur vaļējiem vārtiem
dzirdama viņa balss: «Redzi, es esmu ar jums. Nebīstaties. Es pazīstu visas jūsu bēdas, es
nesu jūsu rūpes. Jūs necīnāties pret neizmēģinātiem ienaidniekiem. Es esmu jūsu dēļ cīņu
izcīnījis, un manā vārdā jūs esiet vairāk kā uzvarētāji.» {LC 336.2}
Jaukais Pestītājs sūtīs mums palīdzību taisni tad, kad mums tā būs vajadzīga. Viņa kājas
ir svētījušas ceļu uz debesīm. Katrs ērkšķa dzelons, kas ievaino mūsu kāju, ir arī viņam to
pašu darījis. Katrs krusts, kas mums ir uzlikts, un kuru mums jānes, jau papriekš ir gulējis
uz viņa pleciem. Bēdu laiks priekš Dieva tautas ir briesmīgs uguns pārbaudījums, bet tas
arī ir laiks priekš katra ticīga, pacelt savas acis uz augšu, kur ticībā viņš redzēs pār sevi
izplēstu apsolīšanas zaigojošo varavīksnu. {LC 336.3}
«Un tā Kunga atpirktie griezīsies atpakaļ un nāks uz Ciānu ar gavilēšanu, un mūžīga
līksmība būs pār viņu galvām.Prieks un līksmība tos apkamps, skumjas un bēdas bēgs
projām. Es, es esmu jūsu iepriecinātājs: kas tu esi, kas tu bīsties no cilvēkiem, kam jāmirst,
no cilvēku bērniem, kas iznīkst kā zāle, un aizmirsti to Kungu, savu Radītāju? Un tu bīsties
bez mitēšanās cauru dienu no spaidītāja bardzības, kad tas taisās maitāt. Bet kur ir tā
spaidītāja bardzība? Steigšus saslēgtais tiek svabads un nenomirs bedrē, un maizes viņam
netrūks. Jo es esmu tas Kungs, tavs Dievs, kas kustina jūru, ka viņas viļņi kauc: Kungs
Cebaots ir viņa vārds. Un es lieku savus vārdus tavā mutē un tevi apklāju ar savas rokas
ēnu.» {LC 336.4}
«Tāpēc klausies jele šo, tu apreibinātā un apreibusī, bet ne no vīna. Tā saka tas Kungs,
tavs Dievs, kas saviem ļaudīm tiesu nesis: redzi, es ņemu no tavas rokas to reibuma biķeri,
savas bardzības biķeri, tev vairs nebūs to dzert. Bet es to došu rokā taviem spaidītājiem,
kas uz tavu dvēseli saka: «Lokies, ka mēs. ejam pāri, un noliec savu muguru par zemi un
par ielu tiem, kas staigā pāri.»1 {LC 337.1}
383