Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
Kad svētos rakstus studē ne ar pazemīgu un lūdzošu sirdi, bet tikai ar augstu gudrību,
tad tiek sagrozītas kā vienkāršākās un skaidrākās, tā arī grūtākās vietas. Pāvesta varas un
godības priekšstāvji izmeklējas tādas svēto rakstu vietas, kuras vislabāk var piemērot viņu
nolūkiem un izliek tās pēc savas patikšanas, tāpat mācīdami arī tautu un aizliegdami viņai
pašai bībeles studēšanu un svēto rakstu īsto saprašanu. Tautai vajadzētu dot visu bībeli,
taisni tādu, kāda bībele ir. Būtu labāk, ja nebūtu nekādas bībeles zināšanas, nekā kad svēto
rakstu mācības rupjā kārtā tiek sagrozītas. {LC 274.2}
Bībele bija nolemta būt visiem par vadoni, kas gri. l.eja iepazīties ar radītāja prātu.
Dievs deva cilvēkiem drošo pravietojuma vārdu, nāca eņģeļi un pat Kristus un pasludināja
Daniēlam un Jānim lietas, kurām visā drīzumā bija notikt. Lielie, svarīgie notikumi, kuriem
tik liela nozīme priekš mūsu pestīšanas, nekādā ziņā nepalika noslēpumā tīti. Viņi nebija
tā zināmi darīti, kā tie patiesu patiesības meklētāju varētu apmulsināt un novadīt uz maldu
ceļiem. Kungs sacīja caur pravieti Habakuku: «Raksti parādīšanu un uzraksti to uz galdiem,
ka to var viegli lasīt.»1 Dieva vārds ir priekš visiem skaidrs, kas to pētī lūdzošām
sirdīm.Katra patiesi uzt1cīga dvēsele tiks pie patiesības gaismas. «Taisnam aust gaišums
un prieks sirdsskaidriem.»1 Neviena draudze nevar tapt svēta, kad viņus locekļi nemeklē
patiesību kā kādu apslēptu mantu. {LC 274.3}
Ar saucienu: «Brīvdomība!» cilvēki tiek maldināti un tiek apstulboti no pretinieka
viltības, kas pastāvīgi domā par savu nolūka sasniegšanu. Kad viņam izdodas ar
spekulācijas palīdzību izspiest bībeli, Dieva likumi tiek nostumti pie malas un baznīcas
paliek par grēku kalpiem, kautgan sakās esam brīvas. Daudziem zinātniska pētīšana 1r
tapusi par lāstu. Caur zinātnes un mākslas atradumiem Dievs lika itkā gaismas straumei
izlieties pār pasauli; bet pat lielākie gari, kad viņi netiek vadīti no Dieva gara, savos
pētījumos apmulst un nevar atrast īstos sakarus, kādos stāv zinātne pret dievišķo
atklāšanos. {LC 275.1}
Cilvēku atzīšana kā laicīgās, tā arī garīgās lietās ir tikai nepilnīgs prāta darinājums;
daudzi tāpēc nespēj savus zinātniskos uzskatus savienot ar svēto rakstu izskaidrojumiem.
Daži pieņem teorijas un spekulācijas kā zinātnisku faktu un domā, ka Dieva vārdu vajagot
pārbaudīt pie «zinātnes, ko nepareizi tā sauc».2 Radītājs un viņa darbi iet pāri viņu
saprašanai, un tāpēc ka viņi tos nevar izskaidrot ar dabīgiem likumiem, viņi uzskata bībeles
stāstus par tādiem, uz kuriem paļauties nevar. Vecās un Jaunās Derības apšaubītāji bieži
sper arī lielāku soli, apšauba Dieva esamību un arī piešķir dabai nebeidzamus spēkus.
Tāpēc ka viņi palaiduši vaļā savu enkuru, viņi ir atstāti sev pašiem un tiek nesti pa straumi
uz priekšu, kamēr tiek sasisti pie neticības klints. {LC 275.2}
Tādā kārtā daudzi atstājas no ticības un tiek no velna pavesti. Cilvēki ir centušies būt
gudrāki par savu Radītāju; cilvēku gudrība ir mēģinājusi izpētīt un izskaidrot noslēpumus,
kuri nemūžam nebūs atrisināmi. Ja cilvēki gribētu pētīt un atzīt to, ko Dievs pats no saviem
319