Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
Nodaļa 8 - Pirms Tiesas
Vācījas troni ieņēma jauns ķeizars, Kārlis V, un Romas sūtņi steidzās novēlēt laimes
un iekustināt valdnieku uz cīņu pret reformāciju. Bet no otras puses Saksijas kūrfirsts,
kuram viņam daudz jāpateicas par savu kroni, viņu lūdza, pret Luteru soļus ātrāk nespert,
iekams nebūs viņu uzklausījis. Ķeizars tamdēļ atradās ļoti grūtā stāvoklī. Lutera ienaidnieki
bija apmierināmi vienīgi ar viņa nāvi. Bet kūrfirsts bija noteikti uzsvēris, «ka ne ķeizariskā
majestāte, ne cits kāds viņam esot rādījuši, ka reformatora raksti būtu apgāzti»; viņš tāpēc
prasīja, «lai doktoram tiktu doti drošības sargi un lai viņu ved mācītu, dievbijīgu un
bezpartejisku tiesnešu priekšā.» {LC 141.1}
Visas partijas tagad vērsa savu uzmanību uz vācu valstu saeimu Vormsā, kura tika
sasaukta drīz pēc Kārļa uzkāpšanas uz troņa. Še bija izspriežami daudzi svarīgi politiski
jautājumi un daudz un dažādas intereses; pirmo reizi vācu muižniekiem bija jāsatiekas ar
savu jauno valdnieku tādā svarīgā vietā. No visiem tēvzemes stūriem bija ieradušies augstie
baznīcas un valsts priekšstāvji. Augsti dzimuši pasaulīgi kungi, varas vīri, lepni uz sava
dzimuma tiesībām un priekšrocībām, baznīcas valdnieki, kas apzinās savas kārtas un varas
pārākumu; glauni bruņinieki un viņu bruņotie pavadoņi; un sūtņi no svešām un tālām
zemēm— visi sapulcējās Vormsā. Bet milzīgās sapulces interešu centrā stāvēja sakšu
reformatora lieta. {LC 141.2}
Jau iepriekš Kārlis bija kūrfirstam devis pavēli, novest Luteru uz valsts saeimu,
apsolīdams pēdējam pilnīgu drošību un brīvu izskaidrošanos ar noteicošām personām par
savas mācības strīdīgiem punktiem. Luters ar nepacietību gaidīja, kad varēs stāties ķeizara
priekšā. Viņa veselība tai laikā bija stipri cietusi, bet viņš rakstīja kūrfirstam: «Kad es
nevarēšu vesels nākt uz Vormsu, tad likšu sevi tur nonest kāds es esmu, jo kad ķeizars mani
aicinājis, tad es nešaubīgi ticu, ka tā ir Dieva balss. Kad viņi nodomājuši lietot varu, kas
varbūt tiešām ir tā, jo viņi jau nebūs mani aicinājuši, lai ko labāku mācītos— tad mums
savas lietas jānovēl Dieva rokās. Vēl dzīvo un valda tas, kas trīs vīrus uguns ceplī pasargāja.
Kad viņš mani negribēs glābt, tad manai dzīvei laikam maz nozīmes. Gādāsim par to, lai
evaņģēlijs netaptu bezdievīgiem par apsmieklu, neļausim viņiem uzvarēt, nežēlosim savas
asinis viņa dēļ. Kas var pasacīt, kam lielāka nozīme priekš manu brāļu glābšanas, vai manai
dzīvībai, jeb nāvei?» «Sagaidi visu no manis, tikai ne bēgšanu, vai atsaukšanu; bēgt es
negribu, vēl mazāk atsaukt.» {LC 142.1}
Ziņa par Lutera ierašanos valsts saeimā sacēla Vormsā lielu uztraukumu. Pāvesta sūtnis
Aleanders, kuram Lutera lieta sevišķi bija uzticēta, tapa nemierīgs un dusmu pilns. Viņš
redzēja, ka sekas priekš pāvestības varēja būt diezgan liktenīgas. Tādā gadījumā, kur
pāvests jau devis savu tiesas spriedumu, lietu no jauna izmeklēt nozīmētu augstā
virspriestera autoritātes necienīšanu. Vēl vairāk, viņš baidījās, ka šī vīra veiklie un varenie
pierādījumi novērsīs no pāvesta daudzus saeimas dalībniekus. Viņš tāpēc visnopietnākā
81