Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
dzīves mērauklu, tur nevienam es neieteicu būt, vai nodot savu bērnu. Katra iestāde, kur
svētie raksti netiek ar uzcītību studēti, ir samaitājoša.» {LC 137.1}
Šis uzsaukums vēja ātrumā izplatījās pa visu Vāciju un atstāja uz tautu varenu iespaidu.
Visa Vācija bija uztraukta, un sajūsminājās ļoti daudzi un pulcējās zem reformācijas
karoga. Lutera pretinieki, degdami pēc atriebības, spiedās pāvestam virsū, lai viņš beidzot
spertu izšķirošus soļus. Tika nolemts, ka viņa mācības tūliņ ir nolādamas. Reformatoram
un viņa piekritējiem atvēlēja sešdesmit dienas, un ja līdz tam laikam mācības nebūs
atsauktas, viņus visus izslēgs iz baznīcas. {LC 137.2}
Tagad priekš reformācijas bija liels izšķiršanās brīdis. Gadusimteņiem Romas tiesneša
spriedums un lāsti vareniem monarhiem iedvesa bailes; bēdas un posts nāca pār viņu
stiprām valstīm. Tos, uz kuriem bija krituši lāsti, vispār uzskatīja ar bailēm un šausmām;
viņus izslēdza no cilvēku sabiedrības un uzlūkoja ar nicināšanu, kā arī visādi vajāja, kamēr
nebija izdeldēti. Luters redzēja gan vētru, kura taisījās nākt pār viņu, bet viņš stāvēja
stingri, cerēdams uz Kristus palīdzību un sargāšanu. Ar mocekļa ticību un drosmi viņš
rakstīja: «Kā gan tas notiks? Es to nezinu un negribu zināt. Kur nāks sitiens, būšu mierīgs.
Neviena lapa nekrīt bez tēva ziņas, un vēl mazāk mēs. Tas nav daudz, kad mēs mirstam par
Vārdu, kas agrāk miesā tapis par mums mira. Mēs celsimies augšā līdz ar viņu, kad mēs
par viņu mirstam, iesim tur cauri, kur viņš ir cauri gājis, nonāksim tur, kur viņš ir nonācis
un paliksim pie viņa mūžīgi.» {LC 137.3}
Kad Luters dabūja pāvesta bullu, kurā viņš bija nolādēts, viņš sacīja: «Te ir Romas
bulla, kuru es nicinu un turu par bezdievīgu, melīgu un pasaules necienīgu. Viņā tiek
Kristus notiesāts... Es priecājos, ka varu priekš labākās lietas drusku ciest. Es tagad jūtos
jau brīvāks, jo zinu, ka pāvests ir antikrists un viņa krēsls sātana krēsls.» {LC 137.4}
Bet Romas mandāts nepalika bez iespaida. Cietums, moku sols un zobens bija spēcīgi
ieroči, kuri varēja spiest padoties. Vājie un māņticīgie trīcēja priekš pāvesta dekrēta, un
kaut daudzi parādīja Luteram līdzjūtību, tomēr juta, ka dzīvība ir par dārgu. lai to ziedotu
reformācijas labā. Viss likās norādām uz to, ka drīzi būs pienācis reformācijai gals. {LC
138.1}
Bet Luters vēl vienumēr bija bezbailīgs. Roma bija uz viņu metusi savus lāstus, un
pasaule noskatījās, nemaz nešaubīdamās par viņa bojā iešanu, jeb bija pārliecināta, ka viņu
piespiedis padoties. Bet ar mūžīgu spēku viņš meta lāstus atpakaļ uz pašiem nolādētājiem
un atklāti paziņoja savu lēmumu, ka viņš tos pavisam atstājot. Neliela studentu, doktoru un
pilsoņu pulciņa klātbūtnē Luters sadedzināja pāvesta bullu, kopā ar kanoniskiem likumiem,
dekrētiem un zināmiem pāvesta varu atbalstošiem rakstiem. «Mani ienaidnieki,» sacīja
viņš, «ir bijuši spējīgi manas grāmatas sadedzināt, un tā kaitējuši patiesībai un cilvēku
dvēselēm; aiz tā iemesla es tagad izpostu viņu grāmatas. Pirmā cīņa ir patlaban sākusies.
78