Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
mīlestības pret maniem līdzcilvēkiem un pārliecībā par pienākumu Dieva priekšā. (..)
Apzinos vienu, ka esmu sludinājis tikai to, kam ticēju, un Dievs ir bijis ar mani; Viņa spēks
ir atklājies darbā, tādēļ arī tika paveikts daudz laba. (..) Ar noteiktā laika sludināšanu,
cilvēcīgi spriežot, daudzi tūkstoši ir pamudināti pētīt Rakstus, un tādā veidā, pateicoties
ticībai un apslacīšanai ar Kristus asinīm, tika salīdzināti ar Dievu." (7) "Es nekad netiecos
pēc lepno labvēlības un nedrebēju pasaules draudu priekšā. Arī tagad nevēlos pirkt tās
piekrišanu vai izaicināt naidu, darot kaut ko vairāk par savu pienākumu. Es nekad
nemeklēšu dzīvību no viņas rokām un ceru, ka nevairīšos arī to pazaudēt, ja Dievs savā
laipnajā aizgādībā tā kārtotu manu likteni." (8)
Dievs savus ļaudis neatstāja, Viņa Gars joprojām palika pie tiem, kas pārsteidzīgi
neaizliedza saņemto gaismu un nenoniecināja adventes kustību. Vēstulē ebrejiem uzrakstīti
iedrošinoši un brīdinoši vārdi šajā krīzē pārbaudītajiem un gaidošajiem ļaudīm: "Tāpēc
neatmetiet savu sirds drošību, jo tai ir liela alga. Jo jums vajaga pacietības, lai, Dieva prātu
darījuši, iemantotu apsolījumu. Jo vēl mazs brīdis, un Tas, kam jānāk, nāks un nekavēsies.
(408) Bet taisnais no ticības dzīvos; bet uz to, kas atkāpjas, Manai dvēselei nav labs prāts!
Bet mēs neesam tie, kas atkāpjas uz pazušanu, bet kas tic un iemanto dzīvību." (Ebr. 10:35-
39, Glika tulk.)
To, ka šī pamācība adresēta draudzei pēdējās dienās, var redzēt no vārdiem, kas stāsta
par Kunga atnākšanas tuvumu: "Jo vēl mazs brīdis, un Tas, kam jānāk, nāks un nekavēsies."
Te skaidri saprotams, ka būs šķietama vilcināšanās un liksies, ka Kungs kavējas nākt. Dotā
mācība bija sevišķi piemērota adventistu piedzīvojumiem tajā laikā, jo ļaudīm draudēja
briesmas piedzīvot savas ticības bojāeju. Viņi bija darījuši Dieva prātu, sekojot Kunga Gara
un Vārda vadībai; tomēr tie tagad nespēja saprast Dieva nodomu savos pagātnes
piedzīvojumos, ne arī saskatīt turpmāk ejamo ceļu, tādēļ tie tika kārdināti šaubīties, vai
tiešām Dievs viņus ir vadījis. Šajā laikā sevišķi piemēroti bija vārdi: "Bet taisnais no ticības
dzīvos." Kad pār viņu ceļu spīdēja "pusnakts sauciena" spožā gaisma un tie ieraudzīja
atzīmogotos pravietojumus un strauji piepildošās zīmes, kas liecināja par Kristus nākšanas
tuvumu, tad viņi tiešām staigāja skatīšanā. Bet tad, pievilto cerību nomākti, tie varēja
pastāvēt vienīgi ticībā uz Dievu un Viņa Vārdu. Izsmejošā pasaule sacīja: "Jūs esat
piekrāpti. Atsakieties no savas ticības un atzīstiet, ka adventes kustība ir bijusi no sātana."
Bet Dieva Vārds liecināja: "Uz to, kas atkāpjas, Manai dvēselei nav labs prāts." Atstāt tagad
savu ticību un noliegt Svētā Gara spēku, kas bija pavadījis šo vēsti, nozīmētu atkāpšanos
un bojāeju. Palikt nelokāmiem viņus iedrošināja Pāvila vārdi: "Tāpēc neatmetiet savu sirds
drošību, (..) jums vajag pacietības, (..) jo vēl ir mazs brīdis, un Tas, kam jānāk, nāks un
nekavēsies." Droši tie varēja justies, vienīgi novērtējot no Dieva saņemto gaismu, kā arī
stipri pieķeroties Viņa apsolījumiem un turpinot pētīt Rakstus, pacietīgi gaidot un paliekot
nomodā, lai saņemtu vēl tālāku gaismu.
250