Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
Īsi pirms tam, kad viņam bija jāstājas savu tiesnešu priekšā, kāds vecs kaujas vadonis,
kurš ne vienā vien kaujā savu varonību bija parādījis, laipni sacīja: «Mūks, mūks, tu tagad
ej tādu ceļu, iesāc tādu cīņu, kādas man un citiem virsniekiem nekad nav bijušas. Kad tu
domā darām pareizi un tava lieta ir droša, tad ej Dieva vārdā un nebaiļojies, Dievs tevi
neatstās.» {LC 154.2}
Beidzot Luters atradās saeimā. Ķeizars sēdēja uz troņa. Viņam visapkārt stāvēja valsts
lielākie un ievērojamākie vīri. Nekad neviens cilvēks nav ieradies tamlīdzīgā sapulcē, kura
būtu varējusi atstāt tik lielu iespaidu, kā šī, kurā tagad Luteram bija jāapliecina sava ticība.
«Taisni Lutera ierašanās atzīmējama pati par sevi kā uzvara pār pāvesta varu. Pāvests bija
nolādējis šo vīru, un tagad tas pats bija nācis pie tiesas un ar šo soli pakāpies augstāk pār
pāvestu. Pāvests bija šo vīru izslēdzis iz baznīcas un līdz ar to iz visas cilvēku sabiedrības,
bet viņu tomēr visā godbijībā uzaicināja ierasties un pieņēma visaugstākās sapulces
klātbūtnē. Pāvests viņu bija notiesājis uz mūžīgu klusēšanu, bet tagad viņš tur stāvēja un
bija gatavs runāt uz tūkstošiem uzmanīgu klausītāju, kuri bija sanākuši pat no vistālākām
kristīgās pasaules ma - {LC 154.3}
lām. Tādā kārtā caur Luteru bija noticis milzīgs pārvērsums. Roma patlaban iesāka
nokāpt no sava troņa, un tā bija mūka balss, kas bija viņu saukusi pazemoties.» {LC 155.1}
Augstās sapulces priekšā Luters pats sev izlikās zems un niecīgs un tāpēc bija sabijies
un kautrīgs. Vairāki muižnieki, kuri to manīja, tuvojās viņam, un kāds no viņiem klusu
teica: «Nebīsties no tiem, kas miesu nokauj, bet dvēseli nevar nomaitāt.» Viens cits sacīja:
«Kad jūs manis dēļ tiekat vesti lielkungu un ķēniņu priekšā, tad jūsu tēvs caur savu garu
jums dos, ko jums būs runāt.» Tādā kārtā Kristus vārdi tika lietoti no šis zemes lielajiem,
lai stiprinātu viņa kalpu pārbaudīšanas brīdī. {LC 155.2}
Luteram ierādīja vietu taisni pretī ķeizara tronim. Dziļš klusums iestājās visā sapulcē.
Tad piecēlās ķeizara ierēdnis un norādīdams sapulcei uz Lutera rakstiem, viņš prasīja, lai
Luters atbild uz diviem jautājumiem — vai viņš rakstus atzīstot par savējiem un vai gribot
atsaukt uzskatus, kas tajos izteikti. Nolasījis grāmatu nosaukumus, Luters atbildēja, ka, kas
attiecoties uz pirmo jautājumu, viņš grāmatas atzīstot par savām. «Bet otrs jautājums prasa,
man vajagot vai nu visu aizstāvēt, vai visu atsaukt. Tā ka tā ir ticības lieta un aizķer dvēseles
mūžības jautājumus un Dieva vārdus, kas ir lielākā un augstākā manta debesīs un še zemes
virsū, un kas vienmēr augstā godā turami, tad būtu no manis pārāk pārdroši darīts, ja es ar
kaut ko nepārdomātu nāktu klajā, sacījis vai nu par maz, jeb vairāk nekā patiesība to
prasa— abos gadījumos uz mani zīmētos Kristus spriedums: Bet kas mani aizliegs cilvēku
priekšā, to arī es aizliegšu sava tēva priekšā, kas debesīs.1 Tāpēc es vispadevīgi un
vispazemīgi lūdzu ķeizarisko majestāti, atvēlēt man apdomāšanās laiku, ka lai es varētu
atbildēt uz priekšā celtiem jautājumiem, neatstājot novārtā Dieva vārdus un nenoziedzoties
pret cilvēku dvēselēm. {LC 155.3}
87