Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
Ja cilvēki turas pie reliģijas formām, bet paliek bez dzīva dievbijības gara, tad tas pilnīgi
atbilst sātana plāniem. Noraidījuši Evaņģēliju, jūdi dedzīgi turpināja ievērot savus senos
rituālus, viņi stingri sargāja savu nacionālo noslēgtību, kaut gan tiem pašiem vajadzēja
atzīt, ka viņu vidū vairs nav Dieva klātbūtnes. Daniēla pravietojumi tik skaidri norādīja uz
Mesijas nākšanas laiku un tik noteikti jau iepriekš paziņoja Viņa nāvi, ka tie bija spiesti
atrunāt cilvēkus no to pētīšanas, līdz beidzot rabīni sāka nolādēt visus, kas mēģināja
nodarboties ar laika aprēķiniem. Un tagad jau astoņpadsmit gadsimtus Izraēls staigā kā
akls, nevēlēdamies nožēlot savus grēkus, izturēdamies vienaldzīgi pret žēlastības pilno
pestīšanas piedāvājumu un neko negribēdams zināt par Evaņģēlija svētībām – cik biedējoši
svinīgs brīdinājums no tām briesmām, kas saistās ar Debesu sūtītās gaismas atmešanu!
Līdzīgiem cēloņiem sekos tādi paši rezultāti. Kas tīši noslāpē savu pienākuma apziņu,
tāpēc ka tā neatbilst viņa tieksmēm, beidzot vairs nespēs atšķirt patiesību no maldiem.
Saprašana aptumšosies, sirdsapziņa notrulināsies un nocietināsies, līdz dvēsele šķirsies no
Dieva. Kur dievišķās patiesības vēsti nicina vai neciena, tur draudzi apklās tumsa; ticība
un mīlestība izdzisīs un ienāks atsvešināšanās un strīdi. (379) Draudzes locekļi savas
intereses un enerģiju atdos laicīgiem pasākumiem, un grēcinieki nocietināsies savā
stūrgalvībā.
Atklāsmes grāmatas 14. nodaļas pirmā eņģeļa vēsts, kas piesaka Dieva tiesas stundu un
aicina cilvēkus Viņu bīties un pielūgt, domāta Dievu apliecinošo ļaužu atšķiršanai no
samaitājošajiem pasaules iespaidiem, kā arī viņu pamodināšanai, lai tie ieraudzītu savu
patieso pasaulīguma un atkrišanas aptraipīto stāvokli. Ar šo vēsti Kungs draudzei sūtīja
brīdinājumu, kura pieņemšana to atbrīvotu no grēkiem, kas šķir no Dieva. Ja viņi būtu
pieņēmuši no Debesīm nākošo vēsti, pazemojot savas sirdis Kunga priekšā un čakli
cenšoties sagatavoties pastāvēšanai Viņa klātbūtnē, tad viņu vidū būtu atklājies Dieva Gars
un spēks. Draudze atkal būtu sasniegusi to aplaimojošo vienprātību, ticību un mīlestību,
kas pastāvēja apustuļu dienās, kad ticīgie "bija viena sirds un viena dvēsele" un "drošu sirdi
runāja Dieva Vārdus", bet "Kungs viņiem ikdienas pievienoja tos, kas tika izglābti". (Ap.d.
4:32,31; 2:47)
Ja tie, kas sevi sauc par Dieva ļaudīm, pieņemtu gaismu, kāda pār viņiem spīd no
rakstītā Vārda, tad tie sasniegtu vienprātību, par kuru lūdza Kristus un ko apustulis nosauc
par "gara vienību ar miera saiti". Viņš saka: "Viena miesa, viens Gars, jo vienai cerībai jūs
savā aicinājumā esat aicināti, viens Kungs, viena ticība, viena kristība." (Ef. 4:3-5)
Tādus svētīgus rezultātus pieredzēja tie, kas pieņēma adventes vēsti. Viņi nāca no
dažādām konfesijām, bet konfesionālās barjeras tika pilnīgi aizmirstas, strīdīgie ticības
jautājumi kļuva maznozīmīgi, izgaisa Rakstos nedibinātā cerība par tūkstošgadīgo miera
valsti virs zemes, tika izlaboti nepareizie uzskati par Kristus otro atnākšanu, pazuda
vēlēšanās lepoties vai līdzināties pasaulei, tika piedotas pārestības, un sirdis savienojās
230