Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
Nodaļa 6 - Divi varoņi
Jau devītā gadu simtenī evaņģēlijs bija pārnests uz Bohēmijn. Tika tulkota bībele un
atklātas dievkalpošanas noturēja tautas valodā. Tādos pašos apmēros, kādos pieņēmās
pāvesta vara, tika aptumšots arī Dieva vārds. Gregoram VII, kurš bija apņēmies «likt kaunā
lepnos un varenos», patika ne mazāk apspiest tautu, un tādā garā tika izlaista bulla, kura
atklātās dievkalpošanas bohēmiešu valodā aizliedza. Pāvests: izskaidroja, ka «Dievam esot
patīkami, ka dievkalpošanas notur nepazīstamā valodā, un ka caur šī likuma neievērošanu
jau cēlušies daudz ļaunumi un maldu mācības.» Tādā kārtā Roma izdzēsa Dieva vārdu
gaismu un atstāja tautu tumsā. Bet debesīm bija citi ieroči padomā priekš Dieva draudzes
uzturēšanas. Daudzi no Francijas un Itālijas bēgošie valdieši un albieši nāca uz Bohēmiju.
Kad viņi arī neuzdrīkstējās atklāti mācīt; viņi tomēr cītīgi strādāja visā klusībā un
slepenībā. Tā patiesā ticība tika paglābta no viena gadu simteņa uz otru. {LC 87.1}
Jau pirms Husa Bohēmijā bija vīri, kuri cēlās un atklāti nosodīja baznīcas samaitāšanu
un tautas grēku.Viņu darbi sacēla ļoti plašn interesi.Pamodās priesteri bailēs un sāka vajāt
patiesības atzinējus.Tie tāpēc bija spiesti noturēt savas dievkalpošanas mežos un alās, bet
pat še kareivji viņus vajāja un daudzus no viņiem nokāva. Vēlāk nolēma tos visus
sadedzināt, kas atstās Romas ticību. Bet kristīgie, dzīvības ziedodami, redzēja nākotnē
savas lietas uzvaru. Viens no viņiem, kurš mācīja, «ka dzīvība ir atrodama vienīgi ticībā uz
krustā sisto Pestītāju», mirdams sacīja: «Tagad ienaidnieka dusmas ir pārspēkā pār mums,
bet pastāvīgi tas tā nebūs; viens pacelsies no vienkāršās tautas, bez zobena un bez
autoritātes, un viņi nevarēs tam pretī stāties.» Lutera laiki bija vēl tālu, bet kāds jau nāca,
kura liecība pret Romu sakustināja visas tautas. {LC 87.2}
Jans Huss bija zemas kārtas un tēvam mirstot agri palika bārenis. Viņa dievbijīgā māte,
kuras acīs audzināšana un dievbijība bija visdārgākās mantas, centās sagādāt savam dēlam
tās. Huss vispirms apmeklēja apriņķa skolu un tad devās uz Prāgas augstskolu, kur viņu
uzņēma ka brīvskolēnu. Ceļā uz Prāgu māte viņu pavadīja; nabaga atraitne būdama viņa
nevarēja nekādas mantas dēlam dot līdz, bet kad viņi tuvojās lielai pilsētai, tā metās zemē
blakus jauneklim, kuram nebija tēva, un izlūdzās priekš tā debess Tēva svētību. Grūti bija
nojaust šai mātei, ka viņas lūgšana tiks paklausīta. {LC 88.1}
Augstskolā Huss drīz izcēlās caur savu nepiekusdamu uzcītību un caur savām drīzām
sekmēm, kamēr viņa nevainojamā dzīve un laipnā, pieklājīgā izturēšanās ieguva vispārīgu
cieņu. Viņš bija uzticīgs Romas baznīcas piekritējs un nopietni centās iegūt tās svētības,
kuras viņa teicās dodam. Kādos jubilejas svētkos kuros iedams pie bikts, samaksāja pēdējos
naudas gabalus, kuri viņam bija un piedalījās pie procesijas, lai dabūtu apsolīto grēku
piedošanu. Beidzis studijas viņš iestājās priestera kārtā, kur viņu drīz ievēroja un
pieaicināja pie ķēniņa galma. Viņš palika arī par profesoru un tika iecelts par rektoru tai
50