Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
Dievu un labāk vēlējās mirt nekā dzīvot! Tie, kas savu ticību bija pamatojuši uz citu
domām, bet ne uz Dieva Vārdu, tagad bija gatavi atkal mainīt savus uzskatus. Vājos un
gļēvos smējēji ieguva savās rindās, un tie visi vienoti paziņoja, ka nu gan vairs ne no kā
nav jābaidās un nekas arī nav jāgaida. Laiks ir pagājis, Kungs nav atnācis, un pasaule varot
palikt tādā stāvoklī vēl tūkstošiem gadu.
Dedzīgie un nopietnie ticīgie Kristus dēļ bija atteikušies no visa un kā nekad iepriekš
izjutuši Viņa klātbūtni. Tie domāja, ka ir snieguši pasaulei pēdējo brīdinājumu; un sagaidot,
ka drīz tiks uzņemti sava dievišķā Meistara un Debesu eņģeļu sabiedrībā, viņi jau lielā
mērā bija šķīrušies no to sabiedrības, kas vēsti nepieņēma. Ar karstām ilgām viņi bija
lūguši: "Nāc, Kungs Jēzu, un nāc drīz!" Tomēr Viņš neatnāca. Un tagad tiem no jauna
vajadzēja uzņemties dzīves rūpju un grūtību smago nastu un izturēt izsmejošās pasaules
dzēlīgās piezīmes un zobgalības, kas tiešām bija smags ticības un pacietības pārbaudījums.
Tomēr šī vilšanās nebija tik liela kā tā, ko pārdzīvoja mācekļi Kristus pirmās adventes
laikā. Kad Jēzus uzvaroši iejāja Jeruzālemē, Viņa sekotāji ticēja, ka Kristus uzkāps Dāvida
tronī un atbrīvos Izraēlu no apspiedējiem. Lielu cerību un priecīgu izredžu satraukti, tie
sacentās sava Ķēniņa pagodināšanā. Daudzi kā paklāju Viņa ceļā nolika savu apģērbu vai
arī kaisīja Kunga priekšā palmu lapotos zarus. Sajūsmināti un līksmi tie vienojās priecīgos
izsaucienos: "Ozianna Dāvida Dēlam!" Kad farizeji, šī prieka izpausmes satraukti un
sadusmoti, vēlējās, lai Jēzus savus mācekļus norāj, Viņš atbildēja: "Ja šie klusēs, tad
akmeņi brēks." (Lūk.19:40) Pravietojumam vajadzēja piepildīties. Mācekļi izpildīja Dieva
nodomu, tomēr viņiem bija lemts piedzīvot rūgtu vilšanos. Pagāja tikai dažas dienas, un tie
kļuva par lieciniekiem Pestītāja mokpilnajai nāvei un pēc tam Viņu guldīja kapā. Tas, ko
viņi sagaidīja, nepiepildījās nevienā vienīgā punktā, tādēļ viņu cerības nomira līdz ar Jēzu.
(405) Kamēr Kungs ar uzvaru neiznāca no kapa, tie nespēja aptvert, ka pravietojumos jau
iepriekš viss bija pateikts un "ka Kristum vajadzēja ciest un augšāmcelties no mirušajiem".
(Ap.d. 17:3)
Jau piecsimt gadus iepriekš Kungs, izlietojot pravieti Cakariju, bija teicis: "Priecājies
ļoti, Ciānas meita, un gavilē, Jeruzālemes meita! Redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis; taisns
un Pestītājs Viņš ir, pazemīgs un jādams uz ēzeļa, uz ēzeļa mātes kumeļa." (Cak.9:9, Glika
tulk.) Ja mācekļi būtu sapratuši, ka Kristus ceļš ved pretī nopratināšanai un nāvei, tad tie
nespētu piepildīt šo pravietojumu.
Līdzīgā kārtā arī Millers un viņa darba biedri piepildīja pravietojumu un sniedza vēsti,
ko Inspirācija jau iepriekš bija paredzējusi, ka tā tiks sludināta pasaulei, bet ko tie nebūtu
varējuši nest, ja pilnīgi saprastu pravietojumus, kas norādīja uz viņu vilšanos un deva vēl
citu vēsti, kas pirms Kunga atnākšanas jāsludina visām tautām. Pirmā un otrā eņģeļa vēsts
tika dota īstajā laikā un paveica Dieva plānā paredzēto darbu.
248