Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
Disputam vajadzēja notikt Bādenē, bet Cvinglijs tomēr tajā nepiedalījās. Cīrihes
pilsētas dome, kas nojauta katoļu plānus, ņēma vērā brīdinājumu, ko sniedza pāvestības
kantonos degošie sārti, kuros sadedzināja Evaņģēlija apliecinātājus, un aizliedza savam
draudzes ganam doties šajās briesmās. Cīrihē viņš bija gatavs atbildēt visiem Romas
piekritējiem, lai kādus tā arī sūtītu, bet iet uz Bādeni, kur vēl nesen patiesības dēļ tika
izlietas mocekļu asinis, nozīmēja doties drošā nāvē. Reformācijas aizstāvēšanai izraudzīja
Ekolampadiju un Halleru, kamēr Romas pārstāvis bija ievērojamais doktors Eks, kuru
atbalstīja pulks mācītu doktoru un prelātu.
Lai gan Cvinglijs konferencē nepiedalījās, viņa iespaids tomēr bija jūtams. Visus
sekretārus izraudzīja pāvestības piekritēji, bet pārējiem, piedraudot ar nāvessodu, tika
aizliegts izdarīt jebkādas atzīmes. Neskatoties uz to, Cvinglijs ik dienas saņēma uzticīgu
atskaiti par to, kas Bādenē ticis pārrunāts. Viens no disputā klātesošajiem studentiem katru
vakaru pierakstīja dienā izvirzītos argumentus. Divi citi studenti šīs ziņas kopā ar
Ekolampadija ik dienas rakstītajām vēstulēm uzņēmās nogādāt Cvinglijam uz Cīrihi.
Reformators atbildēja, sniedzot padomu un savus ieteikumus. Viņš vēstules rakstīja naktī,
un agri no rīta studenti ar tām atgriezās Bādenē. Lai pilsētas vārtos novietotie modrie sargi
viņiem nepievērstu uzmanību, šie vēstneši uz galvas nesa grozu ar mājputniem, un tā
netraucēti varēja ieiet un iziet.
Tā Cvinglijs cīnījās ar viltīgiem pretiniekiem. Un, kā to atzina Mikonijs, viņš "ar savām
pārdomām, negulētajām naktīm un uz Bādeni nosūtītajiem padomiem strādāja vairāk, kā
būtu varējis izdarīt, personīgi diskutējot savu ienaidnieku vidū".
Pāvesta piekritēji, līksmojot par gaidāmo uzvaru, uz Bādeni devās tērpti viskrāšņākajās
drēbēs un izrotājušies mirdzošiem dārgakmeņiem. Viņi dzīvoja grezni, ēda pie galdiem,
kas bija bagāti ar visdārgākajām delikatesēm un visizmeklētākajiem vīniem. Savas
garīdznieku pienākumu nastas tie atviegloja izpriecās un dzīrēs. No tiem krasi atšķīrās
reformatori, kurus tauta uzskatīja tikai nedaudz labākus par ubagiem un kas, ieturot savas
pieticīgās maltītes, pie galda uzkavējās tikai īsu brīdi. Ekolampadija dzīvokļa saimnieks,
kas atļāvās viņu istabā slepus novērot, vienmēr to atrada kaut ko lasot vai lūdzot Dievu,
un, ārkārtīgi izbrīnījies, ziņoja, ka ķeceris esot vismaz "ļoti dievbijīgs".
Sanāksmē "Eks augstprātīgi uzkāpa koši izrotātā kancelē, bet vienkāršajam, pieticīgi
ģērbtajam Ekolampadijam vajadzēja apsēsties sava pretinieka priekšā uz rupji pagatavota
ķebļa". (9) Eka skaļā balss un neierobežotā pašpaļāvība to nekad nepievīla. Viņa dedzību
vairoja cerība uz zeltu, kā arī uz slavu, jo ticības aizstāvim tika apsolīts prāvs atalgojums.
Kad citi argumenti izrādījās nesekmīgi, viņš ķērās pie apvainojumiem un pat pie lāstiem.
Vienkāršais Ekolampadijs, kurš nemaz nepaļāvās uz sevi, sākumā no cīņas it kā vairījās
un to uzsāka ar svinīgiem vārdiem: "Es neatzīstu nevienu citu sprieduma mērauklu kā tikai
Dieva Vārdu." (9) Lai gan viņa izturēšanās bija lēnprātīga un pieklājīga, tomēr tas sevi
104