Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
un svētumu, jeb no tā, ko tiem vajaga darīt, lai saskaņotu sevi ar viņu; viņam nav arī
patiesas sajēgas par Jēzus skaidrību un viņa cēlo mīlīgumu, jeb par to, cik ļauns un
samaitājošs ir grēks; tikai tāpēc cilvēks var pats sevi uzskatīt par svētu. Jo tālāk viņš ir
aizgājis no Kristus, un jo trūcīgāks ir viņa sajēgums par Dieva prasību īsto raksturu, jo
taisnāks viņš sev izliksies savās paša acīs. {LC 228.1}
Svēttapšana, kādu māca svētie raksti, ieslēdz sevi visu cilvēka būti— garu, dvēseli un
miesu. Pāvils lūdza par tesaloniķiešiem, ka viss viņu «gars, dvēsele un miesa bezvainīgi
taptu pasargāti uz mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanu.»3 Atkal viņš raksta ticīgiem:
«Tāpēc, brāļi, es jūs lūdzu caur Dieva apžēlošanām, ka jūs savas miesas nodotu par dzīvu,
svētu un Dievam patīkamu upuri.»1 Vecā Israēla laikā rūpīgi izmeklēja katru upuri, kuru
nesa tam Kungam. Ja atrada kādu vainu pie upurējamā lopa, viņu neņēma pretim; jo Dievs
bija pavēlējis, ka pie upura nedrīkst būt «nekāda vaina». Tā arī kristīgiem tiek pavēlēts, ka
viņi nodotu savas miesas «par dzīvu, svētu un Dievam patīkamu upuri.» Lai to varētu, visus
spēkus ir jāuzglabā vislabākā stāvoklī. Katra rīcība, katrs darbs, kas vājina miesīgos vai
garīgos spēkus, padara cilvēku arvien nederīgāku kalpot savam Radītājam. Un vai Dievs
atradīs patikšanu pie tā, kas nav mūsu tas vislabākais? Kristus sacīja: «Tev būs mīlēt Dievu,
savu Kungu. no visas sirds.» Tie, kas mīlē Dievu no visas sirds, gribēs tam kalpot ar visu
savu dzīvi un pastāvīgi mēģinās katru savu spēju pieskaņot viņa likumiem, kuri prasa
krietnumu un gribu, darīt viņa prātu. Dēļ baudu kāres vai kaislību apmierināšanas viņi
nevājinās vis nedz aptraipīs to upuri, kuru tie nes savam debesu Tēvam. {LC 228.2}
Pēteris saka: «Noturaties no miesīgām kārībām, kas pret dvēseli karo.»2 Katra grēcīgu
kārību apmierināšana notrulina gara spējas un nonāvē garīgo skata asumu, kāpēc Dieva
vārds vai gars var atstāt uz sirdīm tikai vāju iespaidu. Pāvils raksta Korintiešiem: «Lai paši
šķīstāmies no visas apgānīšanas pie miesas un pie gara un lai topam pilnīgi svēti Dieva
bijāšanā.»3 un pie gara augļiem «mīlestību, līksmību, mieru, pacietību, laipnību,
labprātību, ticību, lēnprātību, sātību» viņš pievieno «atturību».4 {LC 229.1}
Cik daudzi tomēr, kuri par kristīgiem saucas, neskatoties uz šiem no Dieva iedvesmes
nākošiem izteicieniem, vājina savus spēkus, dzenoties pēc peļņas, vai pielūdzot modi; cik
daudzi pazemo savu Dieva dāvāto vīrišķību caur uzdzīvi, dzeršanu un aizliegtām baudām.
un baznīca, kurai būtu ļaunumu jānovērš, jo bieži uz to vēl pamudina, {LC 229.2}
izlietodama baudu kāri, peļņas kāri, vai slāpes pēc izpriecām par līdzekli, kas pilda viņu
kases, kuru pildīšanai Kristus mīlestība ir par vāju. Kad Jēzus ieietu kādā šīlaiku baznīcā
un redzētu nesvēto būšanu un rīšanu — kā tas 1r Amerikā —, kas tiek sarīkota reliģijas
vārdā, vai viņš neizdzītu šos dievnama sagānītājus ārā, kā kādreiz naudas mijējus? {LC
230.1}
Apustulis Jēkabs mums saka, ka gudrība, kas no augšienes nāk, «papriekš ir šķīsta».1
Bet vai tie ir šķīsti, kas ņem jauko Jēzus vārdu savā ar tabaku sagānītā mutē, kuru dvaša un
187