Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
priekšrakstiem atkāpjas ļoti plašos apmēros, tāpēc atkal vajadzētu atgriezties pie lielā
protestantu principa – Bībele un vienīgi Bībele ir ticības un pienākumu mēraukla. (205) Ar
visiem savā rīcībā esošajiem līdzekļiem sātans vēl vienmēr cenšas iznīcināt reliģisko
brīvību. Pretkristīgā vara, kuru noraidīja Špeieras protestanti, tagad ar atjaunotu enerģiju
mēģina nostiprināt savu zaudēto virskundzību. Un arī šodien reformas vienīgā cerība ir tā
pati nesvārstīgā uzticība Dieva Vārdam, kas atklājās reformācijas krīzes laikā.
Parādījās protestantiem draudošu briesmu pazīmes, bet bija redzami arī pierādījumi, ka
uzticīgos aizsargā dievišķa roka. Ap šo laiku Melanhtons pa Špeieras ielām uz Reinas pusi
steidzīgi vadīja kādu savu draugu Saimonu Grīnausu, lūdzot viņu nekavējoties celties pāri
ūdeņiem. Tas bija ļoti izbrīnījies par šādu steigu. Tad Melanhtons sacīja: "Man parādījās
nepazīstams, vecs, nopietna un svinīga izskata vīrs un paziņoja: "Ferdinands tūlīt sūtīs
ierēdņus apcietināt Grīnausu."
Tajā dienā Grīnauss tiešām bija sašutis par kāda vadoša katoļu doktora Fābera svētrunu
un noslēgumā izteica protestu pret "dažu pretīgu maldu aizstāvēšanu". Fābers savas dusmas
nelika manīt, bet tūlīt devās pie karaļa, no kura saņēma pavēli apcietināt uzmācīgo
Heidelbergas profesoru. Melanhtons nešaubījās, ka Dievs, lai glābtu viņa draugu, bija
sūtījis vienu no saviem svētajiem eņģeļiem to iepriekš brīdināt. Reinas krastā viņš nekustīgi
gaidīja, kamēr upes ūdeņi Grīnausu šķīra no tā vajātājiem. "Beidzot," izsaucās Melanhtons,
kad ieraudzīja draugu jau pretējā krastā, "beidzot viņš ir izrauts no to cilvēku nežēlīgās
rīkles, kas slāpst pēc nevainīgo asinīm." Mājās atgriezies, Melanhtons uzzināja, ka, kārojot
apcietināt Grīnausu, ierēdņi namu jau ir pārmeklējuši no augšas līdz apakšai.
Šīs zemes vareno valdnieku priekšā reformācijai vajadzēja atklāties vēl iespaidīgākā
veidā. Karalis Ferdinands bija atteicies uzklausīt evaņģēliskos firstus, tomēr viņiem tika
sniegta izdevība savu lietu izteikt imperatora un sapulcējušos baznīcas un valsts augstāko
ierēdņu klātbūtnē. (206) Nākošajā gadā pēc Špeieras protesta Kārlis V sasauca reihstāgu
Augsburgā, lai, cik iespējams, klusinātu impēriju satraucošās nesaskaņas. Viņš paziņoja,
ka šo sanāksmi ir nodomājis vadīt pats personīgi. Tur ierasties uzaicināja arī protestantu
pārstāvjus.
Reformācijai draudēja lielas briesmas, bet tās aizstāvji joprojām savu lietu uzticēja
Dievam un svinīgi solījās neatteikties no Evaņģēlija. Saksijas kūrfirstu viņa padomnieki
centās pierunāt neierasties reihstāgā. Viņi domāja, ka imperators firstus aicinot tikai tāpēc,
lai viņus ievilinātu lamatās. "Vai nav pārdroši ieslēgties pilsētas mūros kopā ar tik varenu
ienaidnieku?" Tomēr citi augstsirdīgi iedrošināja: "Lai tikai firsti izturas drosmīgi, un
Dieva lieta būs glābta. Dievs ir uzticīgs, Viņš mūs neatstās." (5) Kūrfirsts ar savu svītu
tomēr devās ceļā uz Augsburgu. Visi apzinājās viņam draudošās briesmas, tādēļ daudziem
bija noskumis vaigs un satraukta sirds. Bet Luters, kurš viņus pavadīja līdz Koburgai, viņu
pagurušo ticību uzmundrinot, dziedāja šī ceļojuma laikā uzrakstīto himnu: "Dievs Kungs
119