Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
Visiem tagad skaidri saprotams. ka grēka alga nav vis cēla neatkaramība un mūžīga
dzīvība, bet gan verdzība, bojā iešana un nāve. Tagad bezdievīgie redz, ko viņi ar savu
sacelšanos panākuši. Daudz augstākas vērtības un mūžīga labuma godība tika nonicināta,
kad tā tiem tika piedāvāta; bet cik iekārojama tā tagad viņiem škiet. «Tas viss man varēja
būt!» sauc pazudusē dvēsele; «bet es turēju par labāku, šīs lietas no sevis atstumt. Ak,
briesmīgā pievilšanās! Es apmainīju mieru, laimi un godu pret slimību, nespēku un
izmisumu.» Visi redz, ka viņu izstumšana no debesīm ir taisna. Ar savu dzīvi viņi ir
apliecinājuši: «Mēs negribam, ka šis Jēzus valda par mums.» {LC 365.2}
Kā apburti bezdievīgie skatījās uz Dieva Dēla kronēšanu. Viņa rokā tie redz mūžīgo
baušļu galdiņus, likumus, kurus viņi nicinājuši un pārkāpuši. Viņi redz svēto Dieva bērnu
izbrīnīšanos, aizgrābtību un pielūgšanu; un kad slavas dziesmas skaņas plūst pāri ļaužu
pūlim ārpus pilsētas visi vienā balsī sauc: «Lieli un brīnišķi ir tavi darbi, Kungs Dievs,
visuvaldītājs; taisni un patiesīgi ir tavi ceļi, tu Ķēniņ pār tautām!»2 un zemē nometušies tie
pielūdz dzīvības Lielkungu. {LC 365.3}
Sātans paliek kā sastindzis, redzēdams Kristus varenību un godību. Viņš kas reiz bija
Dieva tronim vistuvāk stāvošs eņģelis tagad atminas, no kurienes viņš kritis. Gaismu
izstarojošs serafs «rīta zvaigzne»; kā pārmainījies, kur viņš reiz kā dalībnieks tā bija godāts,
tagad viņš uz visiem laikiem izslēgts. Viņš tagad redz viņa vietā citn eņģeli Tēva tuvumā
stāvam, kas aizklāj viņa godību. Viņš redzēja kroni, kuru kāds varens un cēls eņģelis ar
savu roku uzlika uz Kristus galvu, un viņš zin, ka viņš varēja būt šī darba darītājs. {LC
365.4}
Viņš atmiņās kavējās savā nevainības un skaidrības dzimtenē, domā par to mieru un
pieticību, kas tam reiz bija kamēr viņā pamodās. kurnēšana pret Dievu un skaudība pret
Kristu. Viņa sūdzības, viņa mānīšanās, viņa sazvērestības, lai iegūtu pārējo eņģeļu
līdzcietību un pabalstu, viņa stūrgalvība, ne mazākā mērā nepieliekot pūles lai sevi glābtu,
kad Dievs gribēja viņam dāvāt piedošanu — viss tas dzīvi nostājas viņa acu priekšā. Viņš
met skatu atpakaļ, uz savu darbu pie cilvēkiem un uz šī darba sekām — ienaidu līdzcilvēku
starpā, briesmīgo dzīves izpostīšanu, uz valstu izcelšanos un krišanu, uz troņu sagrūšanu
un ilgiem nemieriem, cīņām un sazvērestībām. Viņš atceras savas pastāvīgās pūles, turēties
pretim Kristus darbam un gremdināt cilvēkus aizvien dziļāk un dziļāk. Viņš redz, ka viņa
elliskie nodomi, nomaitāt tos, kas uzticas Kristum, ir bijuši bezspēcīgi. Aplūkodams savu
valstību, sava darba augļus, sātans neredz neko citu, kā tikai neizdošanos un sabrukumu.
Viņš pamudināja ļaudis ticēt, ka Dieva pilsēta būs viegls laupījums; bet viņš zin, ka tas nav
pareizi. Vienmēr un vienmēr viņš lielajā cīņā bija spiests. padoties. Viņš pārāk labi zin
Mūžīgā spēku un varenību. {LC 366.1}
Lielais sazvērnieks vienumēr centās sevi attaisnot un novēla atbildību par sacelšanos
uz dievišķīgo valdīšanu. Lai tas viņam izdotos, tad viņš pielika visas savas lielās spējas,
406