Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
piedošana, miers, pilnīga salīdzināšana, pildīja visu sirdis ar prieku un atmodināja viņās
nemirstīgu cerību. Vitenbergā tika iededzināta gaisma, kuras stari sniedzās pasaules
visattālākos kaktos, un kuras spožumam bij jātop arvien lielākam, līdz pat laika
beigām. {LC 121.2}
Bet gaisma nevar satikt ar tumsu. Starp patiesību un maldiem ir nesavienojama
pretruna. Vienu uzturēt un aizstāvēt nozīmē otram uzbrukt un apgāzt. Mūzu Pestītājs pats
sacīja: Es neesmu nācis nest mieru, bet zobenu.»1 Luters sacīja dažus gadus pirms
reformācijas sākuma: «Dievs mani neved, bet dzen uz priekšu. Es neesmu kungs pats par
saviem darbiem. Es labprāt dzīvotu mierā, bet mani met kur lielākas cīņas un sacelšanās.»
Tagad viņš bija nonācis tai punktā, kur vajadzēja sākties cīņām. {LC 121.3}
Katoļu baznīca bija tirgojusies ar Dieva žēlastību. Naudas mijēju galdus2 nostādīja
altāriem blakus, un gaisā skanēja pircēju un pārdevēju balsis. Zem segas, vākt līdzekļus
Sv. Pētera baznīcai Romā, pāvesta vārdā un spēkā piesolīja pirkšanai grēku piedošanas
zīmes, jeb atlaižas. Uz nozieguma rēķina gribēja celt svētnīcu Dievam par godu — viņas
pamatos gribēja likt netaisnību. Bet taisni tas, kmn bija Romu celt, deva viņas spēkam un
varenumam visnāvīgāko sitienu. Taisni tas pamodināja pāvestības noteiktākos pretiniekus
un ieveda tos cīņā, kas satricināja pāvesta troni pašos pamatos un sašķobīja trīskārtīgo kroni
uz virspriestera galvas. {LC 121.4}
Ierēdnis, kurš bija nozīmēts vadīt atlaižu pārdošanu Vācījā — vārdā Tecels — bija
sodīts par viszemākiem noziegumiem pret cilvēku sabiedrību un Dieva likumiem; pēc tam,
kad viņš no pelnītā soda bija izbēdzis, viņu pieņēma lai tas sekmētu pāvesta noziedzīgos
plānus. Ar lielu nekaunību viņš atkārtoja viskliedzošākās nepatiesības un brīnišķīgus
stāstus, tā apmānīdams nezinošo lētticīgo un māņticīgo tautu. Ja tautai būtu bijis Dieva
vārds, to nebūtu varējuši tik viegli apmānīt. Ļaudīm nedeva bībeli, lai turētu tos atkarībā
no pāvestu kundzības, un lai tie palielinātu savu godkārīgo aizbildņu varu un mantu. Kad
Tecels iegāja kādā pilsētā, viņam gāja sūtnis papriekšu un sauca: «Dieva un svētā tēva
žēlastība ieiet pa jūsu vārtiem.» un tauta apsveica Dieva zaimotāju un krāpnieku, itkā pats
Dievs būtu no debesīm pie viņiem zemē nonācis. Nekrietnā tirgošanās notika baznīcā, un
Tecels kancelē kāpis slavēja atlaižas kā labākās Dieva dāvanas. Viņš paskaidroja, ka
atlaižas izlīdzinot arī tādus grēkus, kurus pircējs vēl domā darīt, «pat nožēlošana neesot
nepieciešami vajadzīga.» Vēl vairāk, viņš apgalvoja klausītājiem, ka atlaižām esot spēks
ne tikai priekš dzīvajiem, bet ka viņas varot glābt arī mirušos; ka tanī brīdī, kad nauda
noskanot lādes dibenā, dvēsele, kuras labā ir iemaksāts, izsprūkot no šķīstīšanās uguns un
dodoties taisnā ceļā uz debesīm. {LC 122.1}
Kad Sīmanis, par kuru Samarījas iedzīvotāji sacīja, ka tas esot liels vīrs, piedāvājās
apustuļiem, atpirkt viņu spēku brīnumus darīt,Pēteris atbildēja: «Kad tu pazustu ar savu
sudrabu, tāpēc ka tu domā Dieva dāvanu par naudu pirkt.»1 Bet Teceļa piedāvājumus
69