Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
Nodaļa 27 - Jauno Laiku Atmodas
Kur vien Dieva Vārds ir uzticīgi pasludināts, rezultāti vienmēr devuši liecību par tā
dievišķo izcelsmi. Dieva Gars ir pavadījis Viņa kalpu vēsti, piešķirot Vārdam spēku. Tas
grēciniekos ir pamodinājis sirdsapziņu. Gaisma, kas apgaismo ikvienu pasaulē ienākušo
cilvēku, iespīdēja viņu dvēseles dziļākajos stūrīšos, un kļuva redzami apslēptie tumsas
darbi. Tie sāpīgi izjuta savu grēcīgumu. Svētais Gars tos pārliecināja par grēku, par taisnību
un par nākamo sodu. Viņi sāka aptvert Jehovas dievišķo skaidrību un saprata, cik tas būtu
briesmīgi, ja tiem savas vainas un nešķīstības apziņā vajadzētu stāties siržu Pārbaudītāja
priekšā. Dvēseles bailēs tie izsaucās: "Kas mani izraus no šīs nāves miesas?" Bet, kad viņi
ieraudzīja Golgātas krustu ar tā bezgalīgo upuri par visas cilvēces grēkiem, tad saprata, ka
nekas cits nevar salīdzināt viņu pārkāpumus, izņemot Kristus nopelnu, vienīgi tas var
samierināt cilvēku ar Dievu. Ticībā un pazemībā tie pieņēma Dieva Jēru, kas atņem
pasaules grēku. Un Jēzus asinis nomazgāja viņu pagātnes pārkāpumus.
Šīs dvēseles nesa grēku nožēlas un atgriešanās augļus. Tās ticēja un tika kristītas, un
cēlās, lai staigātu atjaunotā dzīvē, kļuvušas par jauniem radījumiem Jēzū Kristū, (462) ne
lai padotos savām agrākajām kārībām, bet lai, ticot Dieva Dēlam, sekotu Viņa pēdās,
atstarotu Viņa raksturu un šķīstītu sevi, tā kā Viņš ir šķīsts. Lietas, ko viņi kādreiz ienīda,
tagad tie mīlēja; un lietas, ko viņi kādreiz mīlēja, tagad tie ienīda. Lepnais un pašpaļāvīgais
kļuva lēnprātīgs un no sirds pazemīgs. Iedomīgais un augstprātīgais kļuva nopietns un
savaldīgs. Zaimotājs kļuva godbijīgs, dzērājs – atturīgs, un izvirtulis – šķīsts. Pasaules
ārišķīgajai modei vairs nepievērsa uzmanību. Kristieši nemeklēja jaukumu no ārienes
"matu pīšanā un zelta aplikšanā, vai drēbju apvilkšanā", bet " (..) apslēpto sirds cilvēku,
kam neiznīcīgs jaukums lēnā, klusā garā", kas ir "dārgs priekš Dieva". (1. Pēt. 3:3,4, Glika
tulk.)
Atmodas izraisīja dziļu sirds pārmeklēšanas un pazemošanās darbu. Tās raksturojās ar
svinīgiem, nopietniem aicinājumiem un dziļi izjustu ieinteresētību par Kristus asinīm
atpirktajiem ļaudīm. Vīri un sievas lūdza un cīnījās ar Dievu par savu līdzcilvēku glābšanu.
Tādu atmodu augļi atklājās ļaudīs, kas nevairījās no pašaizliedzības un upura, bet priecājās,
ka ir cienīgi Kristus dēļ ciest kaunu un smagus pārbaudījumus. Cilvēki redzēja pārmaiņu
to dzīvē, kas atklāti atzina Jēzus vārdu. Viņu iespaids sabiedrību ietekmēja uz labu. Viņi
sakrāja kopā ar Kristu un sēja, paļaujoties uz Svēto Garu, lai pļautu mūžīgu dzīvību.
Par viņiem varēja sacīt: "Jūs tikāt skumdināti uz atgriešanos (..). Jo dievišķas skumjas
dod atgriešanās svētību, ko neviens nenožēlos; bet pasaulīgas skumjas nes nāvi. Jo, redziet,
šīs skumjas – kādu rosību tās ir jūsos modinājušas, pat aizstāvēšanos, uztraukumu, bailes,
ilgas, centību, vadīšanu! Katrā ziņā jūs esat pierādījuši, ka šinī lietā esat nevainīgi." (2.
Kor. 7:9-11)
284