Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
pils lielais zvans deva zīmi kaušanas iesākšanai. Tūkstošiem protestantu, kas mierīgi savos
dzīvokļos gulēja, jo uzticējās ķeizaram, kurš savu godu bija licis ķīlā par viņu drošību, bez
brīdināšanas tika ārā vilkti un aukstasinīgi nokauti. Sātans, romiešu kūdītāju personā, gāja
pa priekšu. Kā Kristus bija savas tautas neredzamais vadonis un izveda to iz ēģiptiešu
kalpības, tā sātans bija savu pavalstnieku neredzamais vadonis pie mocekļu skaita
palielināšanas. Kaušana Parīzē turpinājās septiņas dienas, pirmās trīs dienas ar
neizprotamām dusmām uz ķeizara sevišķu pavēli kaušana nenotika Parīzē vien, bet arī
visās provincēs un pilsētās, kur protestanti atradās. Netika ievēroti ne vecnms, ne dzimums.
Netika taupīts ne nevainīgs bērns pie mātes krūts, ne sirmgalvja Muižnieki un zemnieki,
jauni un veci, mātes un bērni tika vienlīdz nomaitāti. Visā Francijā kaušana turpinājās divus
mēnešus. Septiņdesmit tūkstoši, pats tautas zieds, atrada galu. {LC 192.3}
«Pāvests Gregors XIII saņēma ziņu par hugenotu likteni ar neaprobežotu prieku. Viņa
sirds vēlēšanās bija piepildījusies un Kārlis IX tagad bija viņa labais dēls. Romā atkal
atbalsojās prieka zvani. Sv. Angelo cietokšņa lielgabali izšāva vienu prieka zalvi; visos
torņos skanēja zvani; visu nakti dega prieka ugunis un Gregors, pavadīts no saviem
kardināliem un priesteriem, veda lielisko procesiju uz Sv. Ludviga baznīcu, kur Lotringas
kardināls izpild1ja liturģiju ar slavas dziesmu «Te Deum». Mirēju kliedzieni Francijā
priekš Romas galma skanēja kā mīlīga harmonija. Izlaida sevišķu piemiņas naudu šīs
kaušanas mūžīgai pieminēšanai; vēl Vatikānā ir glezna, kura toreiz tika gleznota un kura
attēlo Bērtuļa nakts galvenos notikumus. Pāvests gribēja būt Kārlim pateicīgs par uzticīgo
pienākuma izpildīšanu un nosūtīja viņam zelta rozi. No Romas kancelēm slaveni
sprediķotāji sumināja Kārli, Katrīnu un Gīzus (valdnieku dzimta Francijā), kā pāvesta
baznīcas jaunnodibinātājus.» {LC 194.1}
Tas pats gars, kas lika sarīkot Bērtuļa nakts kaušanu, vadīja arī revolūciju. Jēzu Kristu
nostādīja kā krāpnieku un franču neticīgo lozungs bija: «Nost šo nožēlojamo!» Domāts bija
Kristus. Pašas debesis izaicinošā zaimošana un briesmīgā bezdievība gāja roku rokā, un
visnekrietnākie cilvēki, viszemākie, visvairāk izvirtušie neģēļi, nežēlnieki un zaimotāji tika
pacelti visaugstāk. Iekš visa tā tika parādīta sātanam visaugstākā godināšana, kamēr Kristu,
pašu patiesību, skaidrību un nesavtīgo mīlestību, sita krustā. {LC 194.2}
«Tad tas zvērs, kas izkāpj no bezdibeņa, ar tiem karos, tos uzvarēs un nokaus.» Dieva
noliedzēji, kas revolūcijas un briesmu laikā bija valdnieki, uzsāka tādu karu pret bībeli,
kādu to pasaule vēl nebija redzējusi. Tautas sapulce aizliedza Dieva vārdu. Bībeles tika
ievāktas un izrādot vislielāko nicināšanu publiski sadedzinātas. Dieva likumu mina ar
kājām. Bībeles iestādījumus atmeta, kristību un svēto vakarēdienu aizliedza. Nedēļas dusas
dienu atcēla, un viņas vietā ziedoja desmito izpriecām un Dieva zaimošanai. Uz kapu
pieminekļiem rakstīja, lai visi lasītu, ka nāve ir mūžīgs miegs. {LC 194.3}
162