Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
Nodaļa 41 - Zemes Izpostīšana
"Jo viņas grēku darbi sniedzas līdz debesīm, un Dievs ir pieminējis viņas noziegumus.
Kausu, ko viņa pildījusi, pildiet tai divkārt! Kā viņa centās pēc goda un greznuma, tā
atmaksājiet tai ar mokām un bēdām; jo viņa saka savā sirdī: es sēdu ķēniņienes tronī,
neesmu atraitne un sēru nekad neredzēšu. Tādēļ viņas mokas nāks vienā dienā – nāve un
sēras, un bads, un viņu sadedzinās ugunī; jo spēcīgs ir Kungs Dievs, kas viņu tiesājis.
Raudās un vaimanās par viņu pasaules valdnieki, kas ar viņu netiklībā un kārumā dzīvojuši
(..), un sacīs: "Vai, vai! lielā pilsēta, Bābele, stiprā pilsēta! Vienā stundā sodība ir nākusi
pār tevi."" (Atkl.18:5-10)
Pasaules tirgoņi", kas kļuvuši bagāti "no viņas lielā greznuma", stāvēs no tālienes aiz
bailēm no viņas mokām un raudādami un žēlodamies sacīs: "Vai! Vai! lielā pilsēta, kas
bija tērpusies dārgā audeklā, purpurā un sarkanā audumā, kas bija rotājusies ar zeltu,
dārgiem akmeņiem un pērlēm! Vienā stundā visa šī bagātība gājusi bojā!" (Atkl.18:3,15-
17)
Tādas ir sodības, kas nāk pār Bābeli Dieva dusmu piemeklēšanas dienā. Tā ir
piepildījusi savu netaisnības mēru, tās laiks ir pienācis, tā ir nobriedusi iznīcināšanai.
Kad Dieva balss novērsīs Viņa ļaužu gūstniecību, tad it kā no miega atmodīsies arī tie,
kas lielajā dzīves cīņā būs visu zaudējuši. Turpinoties pārbaudes laikam, sātana viltības
viņus padarīja aklus, tā ka tie attaisnoja savu grēcīgo dzīvesveidu. Bagātie lepojās savā
pārākumā, salīdzinot ar tiem, kam tik labi neveicās, tomēr savu bagātību tie ieguva,
pārkāpjot Dieva bauslību. Viņi nerūpējās, lai pabarotu izsalkušos un apģērbtu kailos, tie
necentās rīkoties taisnīgi un mīlēt sirdsžēlastību. Viņi tiecās paaugstināt sevi, lai iegūtu
godu no citām radītām būtnēm. Bet tagad tiem tiek atņemts viss, kas tos darīja lielus, un
viņi paliek kaili un neaizsargāti. Ar šausmām tie noraugās savu elku bojāejā, kurus visu
laiku godāja vairāk kā Radītāju. Viņi savu dvēseli bija pārdevuši par laicīgiem labumiem
un baudām, necenšoties kļūt bagāti ar Dievu. Rezultātā ir pazaudēta dzīve, kur izpriecas
pārvērtušās par žulti, un bagātība – pīšļos. Vienā acumirklī izgaist visa dzīves laika
guvums. Bagātie apraud savu grandiozo namu izpostīšanu, sava zelta un sudraba
izkaisīšanu. Bet vaimanas apklusina bailes, jo tiem pašiem jāiet bojā kopā ar saviem
elkiem.
Bezdievīgie nožēlo nevis savu grēcīgo nevērību pret Radītāju un līdzcilvēkiem, bet gan
to, ka ir uzvarējis Dievs. Viņi skumst par savas rīcības sekām, bet ne par ļaunumu. Arī
tagad tie neatstātu neizmēģinātus nekādus līdzekļus, ja vien vēl būtu palikusi kāda cerība
gūt virsroku.
396