Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
ir Kunga, tava Dieva, Sabats", lai tā vietā pagodinātu saules dienu. Bībeles liecības trūkuma
aizvietošanai tika meklēti dažādi veikli izdomājumi. Kāds saules dienas aizstāvis, kas
apmēram divpadsmitā gadsimtā apmeklēja Anglijas baznīcas, sastapās ar uzticīgu
patiesības liecinieku pretestību, un viņa pūles bija tik neauglīgas, ka tas šo zemi pat uz
laiku atstāja, cenšoties sameklēt pierādījumus, kas apstiprinātu viņa mācības. Atgriežoties
viņš visu vajadzīgo bija sagādājis, tādēļ savā turpmākajā darbā guva daudz lielākus
panākumus. Viņš sev līdzi atveda rakstu vīstokli, kas it kā esot nācis no paša Dieva un
saturēja saules dienas svētīšanai nepieciešamo pavēli, kā arī baznīcas draudus nepaklausīgo
iebiedēšanai. Viņš stāstīja, ka šis vērtīgais dokuments – tikpat nekrietns viltojums kā
iekārtojums, ko tas aizstāvēja, – esot nokritis no debesīm un atrasts Jeruzālemē uz svētā
Sīmaņa altāra Golgātā. Patiesībā tā īstais izcelsmes avots bija pāvesta pils Romā. Krāpšanu
un viltojumus baznīcas varas un labklājības veicināšanai pāvestīgā hierarhija visos
laikmetos ir uzskatījusi par pilnīgi likumīgu rīcību.
Šis raksts aizliedza strādāt no pulksten trijiem sestdienas pēcpusdienā līdz saules lēktam
pirmdienā, un apgalvoja, ka tā autoritāte apstiprināta ar daudziem brīnumiem. Izplatījās
ziņas, ka ļaudis, kas strādājuši pāri šai noteiktajai stundai, esot paralizēti. Kāds
dzirnavnieks, kurš mēģinājis malt graudus, ieraudzījis miltu vietā plūstam asins straumi,
līdz dzirnavu rats, neskatoties uz spēcīgo ūdens straumi, esot apstājies. Kāda sieva, kas
mēģinājusi krāsnī izcept maizi, izņēmusi to jēlu, lai gan krāsns bijusi ļoti karsta. Kāda cita,
kas sagatavojusi mīklu cepšanai devītajā stundā, bet, nolēmusi pagaidīt līdz pirmdienai,
nākošajā dienā atradusi, ka dievišķā spēkā mīkla pati izveidojusies klaipos un bijusi jau
izcepusies. Kāds vīrs, kurš cepis maizi sestdienas vakarā pēc atļautā laika, otrā rītā, to
pārlaužot, esot ievērojis, kā iztek asinis. (577) Ar šādiem bezjēdzīgiem un māņticīgiem
izdomājumiem saules dienas, tas ir, svētdienas, aizstāvji pūlējās pierādīt tās svētumu. (8)
Skotijā, kā arī Anglijā svētdienas ievērošanai lielāku cieņu panāca, pievienojot tai daļu
senā Sabata. Bet attiecībā uz laiku, kas jāuzskata par svētu, prasības bija dažādas. Skotijas
karaļa izdotais edikts ziņoja, ka "sestdienu jau no pulksten divpadsmitiem dienā vajag
uzskatīt par svētu" un, sākot no šīs stundas līdz pirmdienas rītam, neviens "nedrīkst
iesaistīties laicīgos darbos". (9)
Bet, neskatoties uz visām pūlēm pamatot svētdienas svētumu, katoļi paši atklāti atzina
Sabata dievišķo autoritāti un to aizstājošā iestādījuma cilvēcisko izcelsmi. Sešpadsmitajā
gadsimtā pāvestības piekritēju koncils skaidri paziņoja: "Lai visi kristieši atceras, ka Dievs
iesvētīja septīto dienu un to atzina un ievēroja ne tikai jūdi, bet gan visi, kas apgalvojuši,
ka godā Dievu, tomēr mēs, kristieši, viņu Sabatu esam pārmainījuši pret Kunga dienu."
(10) Tie, kas viltoja dievišķo likumu, nebija neziņā par sava darba raksturu. Viņi apzināti
paaugstinājās pāri Dievam.
347