Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
pasaka: tie neticēja. Un, kļūstot pārdroši savā ļaunumā, viņi izsmēja Dieva vēstnesi,
vieglprātīgi izturoties pret sirsnīgajiem lūgumiem un pat apvainojot viņu iedomībā. Kā gan
viens cilvēks drīkst nostāties pret visiem zemes lielajiem vīriem? Ja Noas vēsts būtu
patiesa, tad kāpēc to nesaprot un tai netic visa pasaule? Viena vīra apgalvojums pret
tūkstošu gudrību! Nē, ļaudis negribēja ticēt brīdinājumam un nevēlējās meklēt patvērumu
šķirstā.
Zobgaļi norādīja uz dabas norisēm – uz nemainīgo gadalaiku secību, uz zilajām
debesīm, kas vēl nekad nebija devušas lietu, un nakts maigās rasas atspirdzinātajiem
zaļajiem laukiem – un izsaucās: "Vai viņš nerunā līdzībās?" Taisnības sludinātāju viņi
nievājoši nosauca par neprātīgu fanātiķi, bet paši vēl dedzīgāk turpināja nodoties izpriecām
un vēl apņēmīgāk kā jebkad agrāk traucās uz priekšu pa saviem ļaunajiem ceļiem. Tomēr
viņu neticība neaizkavēja pravietoto notikumu. Dievs ilgi pacieta ļaunumu, sniedzot
pietiekoši daudz izdevību nožēlot grēkus un atgriezties, bet pār žēlastības atraidītājiem
sodība nāca tieši noliktajā laikā.
Kristus paskaidroja, ka līdzīga neticība valdīs arī attiecībā uz Viņa otro atnākšanu. Kā
Noas dienu ļaudis "nenāca pie saprašanas, iekams plūdi nāca un aizrāva visus, tāpat",
runājot mūsu Pestītāja vārdiem, "būs arī Cilvēka Dēla atnākšana". (Mat. 24:39) Kad tie,
kas saucas Dieva ļaudis, apvienosies ar pasauli, dzīvos tāpat kā pasaule un piebiedrosies
aizliegtās izpriecās, kad pasaules greznība kļūs par draudzes greznību, kad skanēs kāzu
zvani un visi daudzus gadus uz priekšu paredzēs vispārēju labklājību, tad pēkšņi, kā zibens
no skaidrām debesīm, pienāks gals visām viņu spožajām izredzēm un maldīgajām
cerībām.(339)
Kā Dievs sūtīja savu kalpu brīdināt pasauli par tuvajām plūdu briesmām, tā Viņš sūtīja
izredzētus vēstnešus darīt zināmu pēdējās tiesas tuvumu. Un, kā Noas laikabiedri izsmēja
taisnības sludinātāja pravietojumus, tā arī Millera dienās daudzi, pat tie, kas saucās Dieva
ļaudis, smējās par šiem brīdinošajiem vārdiem.
Bet kāpēc gan mācība par Kristus otro nākšanu un tās sludināšana baznīcām bija tik
nevēlama? Kamēr ļaunajiem Kunga diena nesīs bēdas un postu, taisnajiem tā sagādās
prieku un cerību piepildījumu. Šī lielā patiesība visos laikmetos ir bijusi mierinājums un
ieprieca Dievam uzticīgajiem ļaudīm; tad kāpēc gan tā tagad, tāpat kā pats Rakstu Autors,
kristiešu vairākumam bija kļuvusi par "pieduršanās akmeni un piedauzīšanās klinti"? Vai
tad tas nebija Kungs, kas mācekļiem apsolīja: "Kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis,
tad Es gribu atkal atnākt un jūs ņemt pie sevis"? (Jāņa 14:3) Tas taču bija līdzjūtīgais
Pestītājs, kas, paredzot savu sekotāju vientulību un bēdas, pilnvaroja eņģeļus iepriecināt
viņus ar apsolījumu, ka Viņš atkal nāks personīgi, tāpat kā bija uzņemts Debesīs. Kad
mācekļi stāvēja, vērīgi skatoties augšup, lai vēl pēdējo reizi ieraudzītu atspīdumu no Tā,
ko viņi mīlēja, klātesošo uzmanību saistīja vārdi: "Galilieši, ko jūs stāvat, skatīdamies uz
206