Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
ir smags jūgs, kuru miesīgā sirds labprāt gatava nest, lai tikai nebūtu jānoliecas zem Kristus
jūga.
Starp Romas baznīcu un jūdu draudzi Kristus pirmās atnākšanas laikā pastāv uzkrītoša
līdzība. Jūdi slepenībā samina katru Dieva bauslības principu, bet ārēji tomēr ļoti centās
ievērot tās priekšrakstus, apkraujot tos ar stingrām prasībām un tradīcijām, kas paklausību
padarīja mokošu un apgrūtinošu. Kā jūdi izlikās godājam bauslību, tā katoļi apgalvo, ka
godā krustu. Viņi cildina Kristus ciešanu simbolu, bet savā dzīvē aizliedz pašu Kristu, kas
tika piesists krustā.
Katoļiem krusti ir uz viņu baznīcām, uz altāriem un uz apģērba. Visur redzamas krusta
zīmes. Visur to ārēji godina un cildina. Bet Kristus mācības tiek apraktas zem bezjēdzīgu
tradīciju, melīgu izskaidrojumu un stingru prasību masas. Uz Romas katoļu baznīcas
vadoņiem, vēl vairāk kā uz fanātiskajiem jūdiem, attiecas Pestītāja vardi: "Tie sasien grūtas
un nepanesamas nastas un liek tās cilvēkiem uz pleciem, bet paši tās ne ar pirkstu negrib
pakustināt." (Mat. 23:4, Glika tulk.) Viņi daudzām dvēselēm liek dzīvot nepārtrauktās
bailēs, šausminot tos ar apvainotā Dieva dusmām, kad tajā pašā laikā lielākā daļa no
baznīcas augstākajiem ierēdņiem dzīvo greznībā un jutekliskās baudās.
Svētbilžu un relikviju pielūgšana, svēto piesaukšana un pāvesta godināšana ir sātana
izdomātas viltības, lai ļaužu domas atrautu no Dieva un no Viņa Dēla. Lai cilvēkus
pazudinātu, patiesības ienaidnieks viņu uzmanību pūlas novērst no Tā, kurā vienīgajā
atrodama pestīšana. (569) Sātans tos gatavs virzīt uz jebkuru citu mērķi, ar ko varētu aizstāt
Būtni, kas sacīja: "Nāciet pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu
atvieglināt." (Mat. 11:28)
Velns pastāvīgi cenšas nepareizi attēlot Dieva raksturu, grēka dabu un lielās cīņas
patieso būtību. Viņa aplamie secinājumi samazina dievišķās prasības un atļauj cilvēkiem
grēkot. Tajā pašā laikā viņš rada nepareizu priekšstatu par Dievu, lai ļaudis uz Viņu
raudzītos vairāk ar bailēm un naidu nekā ar mīlestību. Viņa paša raksturam piemītošā
nežēlība tiek piedēvēta Radītājam: tā tiek ietverta reliģijas sistēmās un izteikta
dievkalpošanas formās. Līdz ar to aptumšojas cilvēku prāts, un sātans viņus iegūst par
saviem aģentiem cīņai pret Dievu. Sagrozīta izpratne par Radītāja īpašībām pagānu tautās
radīja ticību, ka Dievības labvēlības iegūšanai nepieciešams upurēt cilvēkus, un tā
dažādajās elku pielūgšanas formās tika izdarīti atbaidoši un nežēlīgi noziegumi.
Savienojot pagānisma un kristietības formas un līdzīgi pagānismam parādot Dieva
raksturu nelabvēlīgā gaismā, Romas katoļu baznīca ir rīkojusies ne mazāk nežēlīgi un
atbaidoši. Romas virskundzības laikos tika lietoti spīdzināšanas rīki, lai cilvēkus piespiestu
piekrist tās mācībām. Kas nevēlējās piekāpties baznīcas prasībām, tiem vajadzēja sadegt
uz sārtiem. Vienīgi pēdējā tiesa atklās tos apmērus, kādos notika šī slepkavošana. Baznīcas
augstākie ierēdņi, sava kunga, sātana, vadībā centās izgudrot spīdzināšanas veidus, kas
342