Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
kaiti (un to es nezinu, jo viņa ir pats evaņģēlijs), tad labāk es ciestu desmit nāves, nekā šīs
mācības neatsaukt.» {LC 177.4}
Bet tagad Vitenberga, īstais reformācijas centrs, pakļuva pate zem fanātisma un
nelikumības varas. Lutera mācības nebija vainīgas pie šī briesmīgā ļaunuma, bet visā
Vācijā ienaidnieki krāva vainu uz viņu. Viņš pats sev bieži prasīja, sarūgtināts līdz dvēseles
dziļumiem: «Vai tādam jābūt lielā reformācijas darba galam?» Bet atkal, kad viņš lūdza un
cīnījās ar Dievu, sirds tam pielija pilna salda miera: «Tas nav mans, bet tavs darbs,» sacīja
viņš; «tu nepieļausi, ka caur māņticību vai fanātismu tas tiktu samaitāts.» Tomēr domas,
ka viņam šinī izšķirošā brīdī jābūt tālu prom no cīņas lauka, kļuva viņam nepanesamas.
Viņš tāpēc nolēma griezties atpakaļ uz Vitenbergu. {LC 178.1}
Bez kavēšanās viņš sāka gatavoties uz briesmu pilno ceļu. Viņš skaitījās pie izdzītajiem.
Viņa ienaidniekiem bija brīv viņu nokaut; bet viņu draugiem bija aizliegts viņam palīdzēt
vai viņu aizsargāt. Pret viņa piekritējiem ķeizara valdība izlietoja stingrākos līdzekļus. Viņš
redzēja, ka evaņģēlijs ir apdraudēts, tāpēc nostājās bez bailēm, lai tā Kunga vārdā cīnītos
par patiesību. {LC 178.2}
Kādā kūrfirstam rakstītā vēstulē, pēc tam, kad savu nodomu, atstāt Vartburgas pili, bija
izteicis, viņš saka: «Žēlīgais kūrfirsts gan zin, ka es nāku uz Vitenbergu ar daudz stiprāku
apsardzību par to, kāda ir viņa, žēlīgā kūrfirsta, apsardzība. Es apsardzību no jūzu
žēlastības nemaz negribu prasīt, man šķiet, es žēlīgo kūrfirstu varēšu vairāk sargāt, nekā
viņš mani. Bez tam, ja es zinātu, ka jūsu žēlastība varētu un būtu nodomājusi mani sargāt,
tad es nemaz nenāktu. Šinī lietā zobens nevar palīdzēt vai dot padomu, vienīgi Dievs te var
ko darīt, bez cilvēku roku palīdzības un rūpēm.» {LC 178.3}
Kādā citā vēstulē, kas rakstīta ceļā uz Vitenbergu, Luters piemetināja: «Es gribu paciest
žēlīgā kūrfirsta nelabvēlību un visas pasaules dusmas. Vitenbergieši ir manas avis. Dievs
man viņas uzticējis. Man viņu dēļ ir jāiet nāvē. Es sagaidu Vācijā lielus nemierus, ar kuriem
Dievs grib sodīt mūsu tautu.» {LC 178.4}
Viņš uzņēma savu darbu ar lielu uzmanību un pazemību, bet tomēr stingri un noteikti.
Viņš sacīja: «Vārdam viss tas jāapgāž un jāizmet laukā, kas ieviesies varas kārtā. Es
negribu pret māņticīgiem un neticīgiem lietot spaidu līdzekļus.» «Es bēgu no katra varas
darba. Es esmu strādājis par sirds apziņas brīvību. Brīvība ir galvenais ticības pamats.»
Drīz visā Vitenbergā bija zināms, ka Luters ir atgriezies un grib sprediķot. Ļaudis plūda no
visām malām, un baznīca bija pilna līdz pēdējai vietiņai. Kancelē kāpis viņš mācīja,
pamudināja un sodīja ar lielu gudrību un smalkjūtību. Aizrādīdams uz dažu rīkošanos, kuri
gribēdami mises iznīcināt bija lietojuši varu, viņš sacīja: «Mises ir ļauna lieta, viņas ienīst
Dievu; viņas ir iznīcināmas, un es gribētu, ka visā pasaulē tiktu tikai viena evaņģēliska
mise noturēta. Bet nebūs nevienu no tās piekritējiem aiz matiem projām raut, dosim
Dievam to godu, lai viņa vārdi strādā, ne mūsu rokas. Kāpēc? jo cilvēku sirdis nav manās
108