Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
izsauca iepazīšanās ar "svētā krēsla" maldiem, un Bībeles noslēpumu izprašana viņu
liecībai piešķīra vēl lielāku spēku.
"Es vēlētos uzdot savādu jautājumu," sacīja Letimers. "Kurš ir visčaklākais bīskaps un
prelāts visā Anglijā? (..) Redzu, ka jūs uzmanīgi klausāties un gaidāt, ka es nosaukšu viņa
vārdu.(..) Un es arī vēlos jums to pateikt – tas ir velns. (..) Viņš nekad neatstāj savu darba
lauku; (..) vaicājiet pēc viņa, kad vien jūs vēlaties, tas vienmēr būs mājās, (..) viņš vienmēr
ir pie arkla.(..) Jūs viņu nekad neatradīsit stāvam dīkā, es par to galvoju. (..) Kur lietas kārto
velns, tur nost ar grāmatām un šurp sveces; prom ar Bībeli un šurp rožukroņus, nost ar
Evaņģēlija gaismu un šurp sveču gaismu, jā, pat pusdienas laikā (..) nost ar Kristus krustu,
bet tā vietā šķīstīšanas ugunis un pilnus makus ar naudu, (..) nost ar rūpēm par kailo, trūcīgo
un nespējīgo apģērbšanu, lai tiek greznotas svētbildes un rotāti koka gabali un akmeņi,
paaugstināsim cilvēku tradīcijas un likumus, un nost ar Dieva iestādījumiem un Viņa
vissvēto Vārdu. (..) Ak, kaut mūsu prelāti būtu tikpat čakli sēt labo mācību graudus, cik
cītīgi sātans sēj visdažādāko nezāli!" (4)
Šie reformatori aizstāvēja lielo pamatlikumu – to pašu, pie kura turējās valdieši, Viklifs,
Jans Huss, Luters, Cvinglijs un viņu līdzstrādnieki – tikai Svētie Raksti ir nemaldīgi un
autoritatīvi ticības un rīcības noteicēji. Viņi noraidīja pāvesta, koncilu, baznīctēvu un
valdnieku tiesības reliģijas jautājumos valdīt pār sirdsapziņu. Viņu autoritāte bija Bībele,
un ar tās mācībām tie pārbaudīja katru doktrīnu un visas citas prasības. Un ticība Dieva
Vārdam stiprināja šos svētos vīrus, kad tiem vajadzēja atdot savu dzīvību uz sārta. "Turi
drošu prātu," Letimers uzsauca savam biedram, ar kuru kopā gāja mocekļa nāvē, kad
liesmas jau draudēja apklusināt viņa balsi. "Šodien mēs ar Dieva žēlastību Anglijā
aizdedzināsim tādu sveci, kas, es ceru, nekad vairs netiks nodzēsta." (5)
Skotijā Kolumba un viņa līdzstrādnieku iesētā sēkla nekad netika pilnīgi iznīcināta.
Vairākus gadsimtus pēc tam, kad Anglijas baznīcas jau bija pakļāvušās Romai, Skotijas
draudzes vēl saglabāja brīvību. Tomēr divpadsmitajā gadsimtā pāvestība nostiprinājās arī
tur, un nevienā citā zemē tai nebija lielāka noteikšana. Nekur citur nebija dziļākas tumsas.
Tomēr gaismas stari lauzās cauri arī šai tumsai, apliecinot, ka drīz uzausīs diena. Evaņģēlija
atziņu saglabāšanā daudz darīja ar Bībeli un Viklifa mācībām no Anglijas atnākušie lolardi,
un ikkatrā gadsimtā Evaņģēlijam bija savi liecinieki un mocekļi.
Lielās Reformācijas sākumā angļu valodā parādījās Lutera raksti un pēc tam Tindla
tulkotā Jaunā Derība. Hierarhijas neievēroti, šie vēstneši klusi pārstaigāja kalnus un ielejas,
liekot no jauna uzliesmot patiesības lāpai, kas Skotijā jau bija gandrīz nodzisusi, un
iznīcinot četros apspiešanas gadsimtos paveikto Romas darbu.
Tāpat šai kustībai jaunu spēku deva mocekļu asinis. Pāvestības vadoņi, pēkšņi aptvēruši
viņu lietai draudošās briesmas, uguns liesmām nodeva dažus no Skotijas visizcilākajiem
un godājamākajiem dēliem. (250) Bet ar to tikai uzcēla kanceli, no kuras visā zemē bija
147