Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
nodomiem ir zināmu darījis, tad viņiem būtu tāds ieskats no Jehovas godības, diženuma un
varas, ka viņi paši redzētu sevi, cik viņi mazi, un būtu mierā ar to, ko viņš priekš saviem
bērniem ir zināmu darījis. {LC 275.3}
Viens no sātana mānīšanas meistara gabaliem ir uzturēt cilvēkos meklēšanu un
aizdomas tādās lietās, kuras Dievs nav gribējis darīt zināmas un pieietamas mūsu
saprašanai. Tā notikās, ka Lucifers pazaudēja savu vietu debesīs. Viņā sacēlās nemiera
gars, tāpēc ka viņam netika uzticēti visi Dieva padomi, nn viņš pavisam neievēroja to, kas
viņam viņu augstā stāvoklī tika atklāts attiecībā uz viņa paša darbu. Celdams nemieru savu
pavalstnieku sirdīs viņš panāca viņu krišanu. Tad viņš centās iedot cilvēkiem to pašu garu
un viņus pavedināt uz tiešu Dieva baušļu neievērošanu. {LC 276.1}
Tie, kas negrib pieņemt skaidrās un asās bībeles patiesības, pastāvīgi meklē pēc
patīkamām pasakām, kas apmierina viņu sirdsapziņu. Jo mazāk priekšā nestās mācības ir
garīgas, pašaizliedzīgas un pazemīgas, jo ar lielāku labpatiku viņas tiek uzņemtas. Šie
ļaudis pazemo savus prāta spēkus un nododas savāmmiesas kārībām. Viņi ir pārāk gudri
savā paša prātā, lai ar sagrauztu sirdi un nopietnā lūgšanā pētītu Kunga ceļus, un tāpēc viņu
acis ir kā aptumšotus. Sātans ir gatavs klusināt sirds vēlēšanos un patiesības vietā dod
māņus. Tādā kārtā arī notikās, ka pāvestība ieguva varu pār cilvēku prātiem un atmetot
patiesību, kuru uzņemot jānes krusts, protestanti gāja pa to pašu ceļu. Visi, kas atstāj
novārtā Dieva vārdus, lai nodotos ērtībai un gudrošanai kā lai neatšķirtos no pasaules —
tiek atstāti savā pašu zināšanā, lai pieņemtu nosodāmas ķecerības par reliģiskām
patiesībām. Maldi tiek pieņemti visādos veidos, kādi tik vien ir izdomājami un patiesība
tiek ar nolūku atmesta. Tas, kas uz vienu maldīšanos skatās ar lielām bailēm, otru labprāt
pieņems. Apustulis Pāvils runā par kādu cilvēku šķiru, «kas patiesības mīlestību nav
pieņēmuši, ka taptu svēti,» un saka par tiem: «Un tāpēc Dievs tiem sūtīs stipru maldīšanās
garu, ka tie tic meliem; lai top sodīti visi, kas patiesībai nav ticējuši, bet kam bijusi
patikšana pie netaisnības.»1 Kad mums ir tāds brīdinājums priekš acīm, tad piederas, ka
esam nomodā par tām mācībām, kuras pieņemam. {LC 276.2}
Viens no visvairāk panākuma pilniem lielā krāpnieka ieročiem ir spiritisma melu
mācības un izdomātie brīnumi. Pārģērbies par gaismas eņģeli viņš izmet savus tīklus tur,
kur tas vismazāk būtu domājams. Kad cilvēki nopietnā lūgšanā studētu Dieva grāmatu un
gribētu saprast viņa mācības, tad viņi netiktu atstāti tumsā un viņiem nebūtu jāpieņem
neīstās mācības. Bet atmezdami patiesību viņi krīt māņiem par upuri. {LC 277.1}
Otrs briesmīgs malds ir mācība, kura noliedz Kristus dievišķo izcelšanos un apgalvo,
ka pirms savas nākšanas pasaulē viņš neesot eksistejis. Šī teorija tiek pieņemta ļoti labvēlīgi
no daudziem, kuri sakās esam kristīgi; bet viņa runā pretim Pestītāja skaidriem
paskaidrojumiem attiecībā uz viņa stāvokli pret Tēvu, viņa dievišķo dabu un preeksistenci
(ka viņš dzīvojis jau pirms nākšanas pasaulē). Bet šo teoriju nevar uzturēt, nesagrozot
320