Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
Pravietis norāda arī uz to, kāds iestādījums ir aizmirsts: "Tu atjaunosi pagājušu cilšu
pamatus; (453) un tevi sauks plaisu aizmūrētāju un ceļu atjaunotāju, kur var dzīvot. Ja tu
savu kāju savaldi svētdienā (Sabatā) un nedari, kas tev patīk Manā svētā dienā, un ja tu
dusas dienu nosauc par līksmību, par Kunga svēto (dienu), kas cienījama, un tu tā viņu
godā turi, ka nestaigā savus ceļus, nedz ej pēc savas peļņas, nedz runā liekus vārdus, tad tu
priecāsies iekš Kunga." (Jes. 58:12,13 ) Arī šis pravietojums attiecas uz mūsu laiku.
Sagrozot Sabatu, Romas vara radīja plaisu Dieva bauslībā. Ir pienācis laiks dievišķā
iestādījuma atjaunošanai. Plaisa ir jāaizmūrē un jāatjauno daudzu cilšu pamats.
Ar Radītāja dusu un svētībām iesvētīto Sabatu Ādams savā nevainībā ievēroja svētajā
Ēdenē; un arī tad, kad bija kritis un izraidīts no jaukā mantojuma, viņš, grēkus nožēlojot,
to saglabāja svētu. To ievēroja visi sentēvi, sākot no Ābela līdz taisnajam Noam,
Ābrahāmam un Jēkabam. Kad izredzētā tauta atradās verdzībā Ēģiptē, valdošās elku
pielūgšanas iespaidā daudzi pazaudēja atziņu par Dieva likumiem, bet, kad Kungs Izraēlu
atbrīvoja, tad Viņš sapulcētajām ļaužu masām savu bauslību pasludināja bijību iedvesošā
varenībā, lai tie zinātu Viņa prātu, bītos Kungu un Viņam paklausītu mūžīgi.
No tā laika līdz šai dienai virs zemes ir saglabāta Dieva likumu atziņa un ir ievērots arī
ceturtā baušļa Sabats. Kaut arī "grēka cilvēkam" izdevās samīt kājām Dieva svēto dienu,
tomēr pat viņa visbargākās virskundzības laikā slēptās vietās atradās uzticīgas dvēseles,
kas godāja patieso Sabatu. Kopš reformācijas katrā paaudzē ir bijuši cilvēki, kas turpināja
ievērot Sabatu. Nemitīgi ir nodota liecība par Dieva bauslības mūžīgumu un radīšanas
Sabata svētajām prasībām, lai gan bieži par to nācās dzirdēt pārmetumus vai pakļauties
vajāšanām.
Šīs patiesības, ko atklāj Atklāsmes grāmatas 14. nodaļa, kopā ar "mūžīgo Evaņģēliju"
iezīmēs Kristus draudzi Viņa atnākšanas laikā, jo triju eņģeļu vēsts rezultātā kļūs redzami
ļaudis, (454) par kuriem varēs teikt: "Še ir tie, kas tur Dieva baušļus un Jēzus ticību." Un
tā ir pēdējā vēsts, kas tiek sniegta pirms Kunga nākšanas. Tūlīt pēc tās pasludināšanas
pravietis redzēja Cilvēka Dēlu nākam godībā, lai ievāktu zemes pļauju.
Kad uzticīgie pieņēma gaismu par svētnīcu un Dieva bauslības nemainīgumu, tie pilni
prieka un pārsteiguma ieraudzīja, cik skaista un harmoniska ir patiesība, kas tagad bija
atvērusies viņu izpratnei. Tie vēlējās, lai viņiem tik dārgā gaisma tiktu sniegta visiem
kristiešiem, jo viņi paļāvīgi ticēja, ka tie to uzņems ar prieku. Tomēr patiesības, kas liek
nostāties pret pasauli, daudziem, tā saucamajiem kristiešiem, nebija patīkamas. Paklausība
ceturtajam bauslim prasīja upuri, no kura vairākums atteicās.
Dzirdot par Sabata patiesības prasībām, daudzi sprieda, vadoties no pasaules cilvēku
redzes viedokļa. Viņi sacīja: "Mēs vienmēr esam ievērojuši svētdienu, to svētījuši arī mūsu
tēvi, un daudzi labi un dievbijīgi cilvēki aizgājuši dusēt, būdami laimīgi, to ievērojot. Ja
viņi rīkojās pareizi, tad arī mēs tā varam darīt. Šī jaunā Sabata svētīšana mūs novestu
279