Globālā Vienprātība

Globālā Vienprātība
svētrunu par Dieva ķēnišķīgo patiesību. "Kopš apustuļu laikiem," saka kāds rakstnieks,
"nekad nav darīts lielāks darbs un nekad tik lieliski nav apliecināta ticība." (7)
"Viss, ko sacījuši luterāņi, ir patiesība, mēs nevaram to noliegt," paziņoja kāds katoļu
bīskaps. "Vai jūs varat pamatoti atspēkot kūrfirsta un viņa sabiedroto sniegto ticības
apliecību?" kāds cits jautāja doktoram Ekam. "Ar apustuļu un praviešu Rakstiem – nē!"
skanēja atbilde. "Bet ar to, ko uzrakstījuši baznīcas tēvi un koncili – jā!" "Es saprotu,"
atsaucās jautātājs, "saskaņā ar jūsu teikto luterāņi dzīvo atbilstoši Rakstiem, bet mums tāda
pamata nav." (8)
Atkal daži Vācijas firsti tika pievērsti reformētajai ticībai. Pats imperators atzina, ka
protestantu raksts ir patiess. Šo ticības apliecību pārtulkoja daudzās valodās un izplatīja
visā Eiropā, un nākošajās paaudzēs miljoni to ir pieņēmuši par savu personīgo ticības
apliecību.
Dieva uzticīgie kalpi nestrādāja vieni. Kamēr valdības un varas un ļaunie gari "šīs
pasaules telpā" bija savienojušies pret viņiem, Kungs savus ļaudis neatstāja. Ja viņu acis
tiktu atvērtas, tad tie skaidri ieraudzītu dievišķās klātbūtnes un palīdzības izcilus
pierādījumus, kādus reiz piešķīra vienam pravietim senatnē. Kad Elīzas kalps savam
kungam norādīja uz viņus ielenkušo ienaidnieka karaspēku, kas nogrieza katru atkāpšanās
iespēju, pravietis lūdza: "Kungs, lūdzams, atver viņam acis, ka viņš var redzēt!" (2. Ķēn.
6:17) Un, raugi, kalns bija pilns ar ugunīgiem ratiem un zirgiem, ar Debesu armiju, kas tika
sūtīta aizsargāt šo Dieva vīru. Tāpat eņģeļi sargāja arī reformācijas lietas strādniekus.
Luters ļoti stingri turējās pie principa, ka reformācijai nav jāmeklē atbalsts pie laicīgām
varām un ka tā nav jāaizstāv ar ieročiem. Viņš priecājās, ka Evaņģēliju bija atzinuši
impērijas firsti, bet, kad tie ieteica apvienoties, lai kopīgi aizstāvētos, viņš paskaidroja, ka
"Evaņģēlija mācība jāaizstāv vienīgi Dievam.(..) Jo mazāk darbā iemaisīsies cilvēks, jo
pārsteidzošāk tā labā strādās Dievs. Visa ierosinātā politiskā piesardzība viņa skatījumā
bija pieskaitāma necienīgām bailēm un grēcīgai neuzticībai". (9)
Kad reformētās ticības iznīcināšanai apvienojās vareni ienaidnieki un šķita, ka pret to
pacelsies tūkstošiem zobenu, Luters sacīja: "Sātans izgāž savas dusmas, pret mums
sazvērējušies bezdievīgi pāvesti, draudot ar karu. Paskubiniet ļaudis ticībā un lūgšanās
drosmīgi cīnīties Kunga troņa priekšā, lai ienaidnieki, Dieva Gara uzvarēti, būtu spiesti
turēt mieru. Mūsu galvenā vajadzība, mūsu galvenais darbs ir lūgšana, lai ļaudis zina, ka
pret viņiem tagad vēršas zobena asmens un sātana ārkārtīgās dusmas, un lai viņi lūdz." (9)
Un vēl pēc kāda laika, runājot par reformēto firstu iecerēto savienību, Luters
paskaidroja, ka vienīgajam šajā cīņā izlietotajam ierocim vajadzētu būt "Gara zobenam".
Saksijas kūrfirstam viņš rakstīja: "Nodomāto savienību mēs pēc savas sirdsapziņas
nevaram atzīt par pareizu. Mēs labāk vēlētos desmit reizes mirt, nekā piedzīvot, ka mūsu
121